Autore: Ginta Garūta

Četrus gadsimtus vecā kontrabasa vēsture džezā sākas 20.gs. divdesmitajos gados, kad visi lielākie Amerikas Savienoto Valstu deju ansambļi savās ritma grupās pamazām tubas nomainīja ar kontrabasiem. Džeza kontrabasa vēsture ir aizsākusies ar skanējumu, kas ļoti atgādina tubu – tā saucamo two beat basa līniju. Šī līnija pāris gadu desmitu laikā ir attīstījusies par nerimstošu ceturtdaļu kustību, tā saucamo walking bass – staigājošo basu. Piecdesmitajos gados kontrabasists Skots La Faro (Scott La Faro (1936-1961)) ir pierādījis, ka kontrabass var būt līdzvērtīgs ansambļa dalībnieks, izkopjot kontrabasa līniju kā melodisku kontrapunktu solo instrumentam. Līdz ar to pamazām ir evolucionējusi arī basa kā solo instrumenta loma – no laika, kad kontrabass vispār nespēlēja solo vai spēlēja dažas taktis, kas īpaši neatšķīrās no pavadošās līnijas, līdz ļoti virtuoziem solo meistariem mūsdienās, kad ansamblis ar kontrabasu kā galveno solistu vairs nav nekāds retums.

Jaunā skaņa, kas bija ieguvusi popularitāti un pamazām izkonkurēja tubu, nebija gluži tā pati, kuru pierasts dzirdēt no kontrabasa mūsdienu džezā. Runa ir par tā saucamo slap style jeb slepa spēles manieri, kas ir pirmā džeza kontrabasa spēles tehnika. Divdesmitā gadsimta pirmajā dekādē mūziku, no kuras pamazām izšķīlās džezs izpildīja gan kontrabass ar lociņu, gan tuba. Bet tieši līdz ar slepa manieres izplatīšanos divdesmitajos gados, kad ar lociņu vairs izpildīja tikai valšus un lēnos skaņdarbus, varēja novērtēt tās priekšrocības un to unikalitāti, kas kontrabasu no sava veida tubas aizvietotāja padarīja par neaizvietojamu elementu topošajā mūzikas virzienā. Gadsimtu mijā liela daļa basistu vēl spēlēja abus instrumentus – gan tubu, gan kontrabasu. Tubu galvenokārt izmantoja gadsimta sākumā populārajai maršēšanai pa ielām, kontrabasu – deju zālēm.

Slepa tehnika no parastas pizzicato tehnikas atšķiras ar to, ka stīga tiek rauta ar tādu spēku, ka tā atsitas pret grifu, tādejādi radot papildus ritmisku skaņas efektu. Skaidrs, ka šīs tehnikas lietošana 20.gadsimtā sākumā džezā saistīta ar tīri funkcionāliem iemesliem – apskaņošanas neesamību. Ja šodien 99% kontrabasistu spēlē, izmantojot mikrofonus vai skaņas noņēmējus, tad līdz pat 20.gadsimta trīsdesmitajiem gadiem kontrabasistam vienīgi ar savu roku spēku un izturību bija jābūt dzirdamam, pavadot gan mazākus ansambļus, gan veselus bigbendus. Slepa tehnika ar savu stīgas atsišanos pret koku bija daudz ritmiski stabilāks un dzirdamāks pavadījums kā vienkāršs pizzicato, spēle ar lociņu vai tuba.

Lai gan slepošana uz kontrabasa izkonkurēja tubu, nevar noliegt, ka slepa basa līnija ir tieša tubas līnijas mantiniece. Tas ir tā saucamais two beat pulss, ko spēlē kontrabass Ņūorleānas stila džezā, visbiežāk akorda pamatskaņa un kvinta. Tomēr kontrabasa priekšrocības ir artikulētāka un konkrētāka skaņa, jo īpaši slepa tehnikā.

Bet, runājot par pašu slepu, svarīgi ir tas, ka šī tehnika ir kas jauns visā mūzikas vēsturē. Otras divas, ko izmantoja džeza kontrabasisti – spēlēšana ar lociņu un parasts pizzicato nāk no akadēmiskās mūzikas.

Nav iespējams pateikt, kurš no kontrabasistiem pirmais spēlēja slepa manierē. Piemēram, Eds Garlands (Ed Garland) izsakās, ka bijis pirmais, kas 1917.gadā Kalifornijā spēlējis šajā manierē. Bet vēl daudzi par tādiem piesakās, un daudzus dažādi avoti par tādiem uzdod. Vispopulārākā gan ir leģenda par Bilu Džonsosnu (Bill Johnson (1872-1972)). 1911.gadā Bils Džonsons organizēja Original Creole Jazz Band, pirmo džeza grupu, kas no Ņūorleānas devās koncertturnejās. Viņš spēlēja kontrabasu ar lociņu. Kādā Luiziānas pilsētas koncertā viņam salūza lociņš un atlikušo vakara daļu stīgas vajadzēja raut ar pirkstiem. Efekts bijis tik nedzirdēts un interesants, ka no šī Ņūorleānas basista to aizguvuši visur, kur tas koncertējis. Divdesmito gadu beigu ierakstos Čikāgā dzirdama gan Džonsona meistarīgā slepa, gan arī lociņa un parasta pizzicato pielietošana. Viņš slepu esot iemācījis daudziem Čikāgas mūziķiem. Milts Hintons atceras, ka Džonsonu uzskatīja par šī stila tēvu.

Viens no slepa spēles stila populārākajiem kontrabasistiem bija Velmans Brauds (Wellman Braud (1891-1967)), kas daudzus gadus spēlēja Djūka Elingtona orķestrī, tādejādi arī piedaloties ierakstos un uzstājoties pa radio. Stīvs Brauns (Stewe Brown 1890-1965)), kas šo pašu spēles stilu izkopa Džīna Goldketes orķestrī Braudu uzskatīja par visu laiku labāko basistu. Arī Luisa Ārmstronga un Luisa Rasela basists Džordžs Pops Fosters (George “Pops” Foster(1892-1969)), ko mēdz uzskatīt par džeza kontrabasa tēvu, pārstāvēja šo spēles stilu. Džona Lindseja (John Lindsay (1894-1950)), trombonista, kurš pārkvalificējās par kontrabasistu, lai iegūtu vairāk darba piedāvājumu, slepa spēli var dzirdēt leģendārajos Dželī Rolla Mortona (Jelly Roll Morton) 1926.gada ierakstos. Jaunākais no slepa meistariem – pionieriem ir Als Morgans (Al Morgan (1908-1974)).

Svinga ēras laikā no two beat līnijas izveidojas tā saucamais staigājošais bass. Arī uzsvari no stiprajām taktsdaļām ir nobīdījušies uz otro un ceturto sitienu taktī.
Svinga ēras spilgtākie kontrabasisti bija Pops Fosters, kas nostiprināja kontrabasa lomu basa funkciju izpildīšanā, “staigājošā basa” tēvs un Kounta Beizija (Count Basie) orķestra ritma sekcijas dalībnieks Volters Peidžs (Walter Page), kā arī Džimijs Blantons (Jimmy Blanton) – jaunais Elingtona atklātais virtuozs, kurš patiesībā bija pirmais īstais kontrabasists, jo kontrabasam lika skanēt nevis kā tubas aizvietotājam, bet gan izmantojot visas tā specifiskās iespējas. Viņš bija pirmais solo basists džezā. Slems Stjuarts (Slam Stewart), savukārt, ir slavens ar savu solo improvizāciju izpildīšanu ar lociņu vienlaicīgi dziedot līdzi oktāvu augstāk.

Svinga basists galvenokārt bija bigbenda basists. Atbilstoši tā laika iespējām, kas nozīmēja zarnu stīgas un akustisku muzicēšanu, viņam bija jābūt ļoti izturīgam un spēcīgam, lai sniegtu nelokāmu ritmisko un skaidri saklausāmu harmonisko pamatu visam orķestrim.

Sleps bija populārs visu svinga periodu, līdz četrdesmitajos gados nāca bībops, kas pieprasīja citus – slepam nepieejamus apgriezienus. Tajā laikā slepu spēlēt kļuva nemoderni, jo tas it kā liecināja par tehnisku nevarēšanu. Bopa tempi un spriedze pieprasīja intensīvāku, harmoniski sarežģītāku basa līniju. Slepa spēles tehniskās īpatnības basa līniju veidoja ar diviem sitieniem taktī. Staigājošais bass, kas nomaina slepa stilu nāk ar nerimstošu ceturtdaļu kustību, kurā pēc iespējas blakus nav atkārtotas skaņas un kas veidojas samērā līdzeni – bez lielu intervālu lēcieniem, parasti pa sekundām. Šādu līniju nav iespējams izspēlēt izmantojot spēku ar kādu rauj stīgu slepojot. Bet netiek izmantots arī pizzicato, ko izmanto klasiskajā kontrabasā, kad tam galvenokārt ir epizodiska loma un var spēlēt arī nenoliekot lociņu, bet turot to divos atlikušajos pirkstos. Džeza pizzicato visbiežāk spēlē izmantojot divus vai trīs pirkstus, kuriem secīgi paraujot stīgu ļauj atsisties pret blakus esošo stīgu. Piemēram, spēlējot uz G stīgas, pirksti to parauj sāniski un atspiežas pret blakus esošo D stīgu. Tādejādi panākama gan skaņas fiksācija, gan lielāka virtuozitāte nekā raujot katru stīgu uz augšu.

Bībops nāca ar jaunām daudz augstākām prasībām pret basistu: spēja pavadīt grupu un spēlēt solo pie daudz sarežģītākām harmonijām un superātriem tempiem. Starp ievērojamākajiem bībopa basistiem jāmin Oskars Petitfords (Oscar Pettiford), Tomijs Poters (Tommy Potter) Karlijs Rasels (Curley Russel), Reds Kalenders (Red Callender) un Čārlzs Mingus (Charles Mingus). Petitfords un Mingus bija ievērojami arī kā komponisti un aranžētāji.

50-to gadu vidū liels novators starp kontrabasistiem bija Skots La Faro, kura karjera ilga vien sešus gadus. Būdams Bila Evansa trio kontrabasists nepilnus divus gadus (1960-1961), viņš kontrabasu no ritma grupas sastāvdaļas padarīja par klavierēm līdzvērtīgu instrumentu. Viņa basa līnija veidojās kā melodisks kontrapunkts klavierēm. Viņa solo izcēlās ne tikai ar virtuozitāti, bet ar melodiski izteiksmīgiem risinājumiem. Liela daļa nākošo paaudžu kontrabasistu sevi uzskata tieši par Skota La Faro mantiniekiem.

Kontrabasistu paaudze pēc Skota La Faro pilnveido basa tehniku līdz ģitārai tuvam virtuozitātes līmenim, kas agrāk tika uzskatīts par neiespējamu. Sešdesmitajos gados kā šķietams konkurents kontrabasam parādās elektriskā basģitāra, kas mēģina izkonkurēt kontrabasu ar savām tehniskajām priekšrocībām. Liela daļa tā laika kontrabasistu pārmaiņus spēlē arī basģitāru. Ar laiku tomēr basģitāra ieņem savu vietu atsevišķos džeza stilos (kā funky unfusion) un nekļūst par konkurentu kontrabasam kā tas džeza pirmsākumos bija ar tubu. Lai arī basģitārai ir šķietami daudz priekšrocību – sākot ar to, ka tās izmēri nerada problēmas ar instrumenta transportēšanu un beidzot ar virtuozitāti, ko var uz tās sasniegt, kontrabass ar savu unikālo skanējumu ir ieņēmis neaizvietojamu un stabilu vietu džezā.

Šodien džeza basa spēlē tāpat kā visā džezā valda liela dažādība un ļoti augsts tehniskās varēšanas līmenis. Klausoties labāko kontrabasistu solo improvizācijas brīžiem šķiet neticami, ka no šī instrumenta var izvilināt tik daudz. Starp ievērojamākajiem kontrabasistiem šodien jāmin Rons Kārters (Ron Carter), Čārlijs Heidens (Charlie Haden), N.O.H. Pedersens (N.O.H.Pedersen), Kristjans Makbraids (Christian McBride) un daudzi citi.