Autore: Ginta Garūta (Raksta pirmpublicējums žurnālā “Mūzikas saule”)

Daudziem džeza faniem Džona Koltreina nāve 1967. gadā asociējās ar krīzi šajā mūzikas laukā. Kopš tā pirmsākumiem gadsimtu mijā džezs bija izaudzis ātrumā, uz kura fona Eiropas klasiskās mūzikas attīstības tempi šķiet krietni vien lēnāki. Izgājis cauri visām attīstības fāzēm – diksilendam, svingam, bopam, kūldžezam, hārdbopam, modālajam džezam, frīdžezam un citiem avangardiskiem strāvojumiem, tas likās apmulsis vai pat sevi izsmēlis. 60. gadu beigās Amerikas klausītāju lielāko uzmanības daļu bija ieguvusi rokmūzika. Roks ātri bija kļuvis par Amerikā un, iespējams, pat visā rietumu pasaulē visietekmīgāko mūzikas stilu. Džezam šajā roka popularitātes vilnī radās kārtējā iespēja gūt jaunu izteiksmes veidu, skaņu un koncepciju asimilāciju. Šo džeza sajaukšanos ar rokmūziku visbiežāk dēvē parjazz/rock fusion* vai vienkārši par fusion. Kaut gan stilu sajaukšanās nav nekas jauns džeza attīstībā, šo terminu sešdesmito gadu beigās sāka lietot tieši attiecībā uz džeza un roka saplūsmi.

DARĀM KAUT KO CITĀDU

Agrīnajā stadijā fusion bija neapstrādāts, raupjš un dabisks stils. Kāds laikabiedrs izteicies, ka tas bija kā dzelzs dūre džeza pašapmierinātības priekšā.

Fusion gan klausītājiem, gan pašiem spēlētājiem piedāvāja tiltu starp pulsējošo Džimija Hendriksa un “Cream” spēku, no vienas puses, un Džona Koltreina un Faro Sandera (Pharoah Sander) enerģētiskajām improvizācijām, no otras puses. Fusion ambiciozi apvienoja Pārkera un Gilespija pirotehnisko virtuozitāti ar “The Who” decibeliem un bītlu psihedēliju, kas sekoja pēc “Sgt. Pepper’s”. Vecākā džeza mūziķu paaudze fusion nievāja un uzskatīja to par jucekli, līdzīgi kā Ārmstrongs nodēvēja bībopu par ķīniešu mūziku. Savukārt, jaunie mūziķi viegli pielāgojāsfusion pulsējošajai un spožajai enerģijai. Ģitārists Larijs Koriels (Larry Coryell) atceras: “Mēs bijām pasaules kultūras revolūcijas centrā. Daudzi lietoja LSD, un dominējošā vērtība bija: “Darām kaut ko citādu!” Mēs mīlējām Vesu (Montgomeriju, Wes Montgomery), bet mēs mīlējām arī Bobu Dilanu. Mēs mīlējām Koltrelnu, bet mūs vilināja arī Bītli. Mēs mīlējām Mailsu, bet mēs mīlējām arī “The Rolling Stones”“.

Tonijs Viljamss (Tony Williams) apstiprināja šīs emocijas, pametot Mailsa Deivisa kvintetu 1969. gadā, lai dibinātu “Lifetime”.

“Tad es atgriezos pie Džimija Hendriksa un “Cream”,” viņš teica kādā 1992. gada intervijā, “un laikā, kad nolēmu pamest Mailsu, tie mani spēcīgi ietekmēja. Vēlējos radīt noskaņu, kas atšķirtos no tās, kurā es tobrīd atrados. Es sev teicu: “Kā gan to darīt citādi, ja ne elektriski?” Elektriskās klavieres, ģitāra, bungas… Taču tas jādara patiesi agresīvā veidā ar roka fīlingu,enerģiju un spēku.”

Patiesi, galvenais, ko rokmūzika varēja piedāvāt džezam, bija tās enerģiskais raksturs un jauns ritmiskais pamats džeza improvizācijām, jo roka harmonija salīdzinājumā ar džezu bija primitīva. Fusion ritms veidojas taisnāks, mazāk vērsts uz tā saucamo svinga izjūtu. Akustiskos instrumentus nomaina elektriskie – tagad kontrabasa vietā nāk elektriskā basģitāra. Līdz ar to basa līnijas kļūst sarežģītākas, virtuozākas un tiek izmantoti arī efekti, kas ļauj mainīt basa skanējumu. Savā ziņā mainās arī basista statuss ansamblī – daudz biežāk līdz ar pavadošajām funkcijām viņš pilda solista lomu. Arī bundzinieka nozīme pieaug, bieži vien grupas tiek papildinātas ar perkusijām. Ritma ģitāra, spēlējot akordus punktētā ritmā, pilda to lomu, kas iepriekš bija klavierēm. Vēlāk fusion grupām ļoti raksturīgs ir dažādu sintezatoru un elektronisku skaņas efektu izmantojums.

PIONIERI UN CELMLAUŽI

Viens no pirmajiem mūziķiem, kas eksperimentēja ar roka elementu iekļaušanu džezā, bija ģitārists Larijs Koriels, kas kopā ar Bobu Mozesu (Bob Moses) un Džimu Peperu (Jim Pepper)1966. gadā izveidoja grupu “Free Spirits”. Tā, iespējams, bija pirmā džezroka grupa. Vēl viens celmlauzis bija flautists Džeremijs Steigs (Jeremy Steig), kurš 1967. gadā izveidoja grupuJeremy and The Satyrs. Džezroka pionieru vidū jāmin arī Gerija Bārtona (Gary Burton)kvartets, Džona Hendija (John Handy) kvintets, pianista Maika Noka (Mike Nock) grupa “Fourth Way”, saksofonista Čārlza Loida (Charles Lloyd) kvintets, saksofonista Maikla Brekera (Michael Brecker) un trompetista Rendija Brekera (Randy Brecker) grupa “Dreams”, kā arī britu grupa “Soft Machine”. Džeza un roka ietekmēšanās bija abpusēja – arī roka mūziķi aizņēmās džeza pieredzi savai mūzikai. Rokgrupa “Cream” un Džimijs Hendrikss sāka eksperimentēt ar izvērstām brīvas formas improvizācijām. Savukārt, “Blood, Sweat and Tears” un Frenka Zapas(Frank Zappa) “Mothers of Invention” tiešā veidā aizguva harmonijas, melodijas un ritma elementus no džeza tradīcijas. Te īpaši jāpiemin Frenka Zapas 1969. gada albums “Rats”.

ATKAL MAILSS

Kaut arī ir svarīgi nosaukt iepriekš minētos fusion aizsācējus, tomēr jāatzīst, ka arī šis ir džeza stils, kura pirmsākumu attīstībā galvenā loma bijusi Mailsam Deivisam. Viņš bija stāvējis pie bībopa, kūldžeza un modālā džeza šūpuļiem, un ap 1967. gadu šī radošā personība atkal bija gatava jaunām pārmaiņām. Viņš bija klausījies Džimiju Hendriksu un Džeimsu Braunu un secinājis, ka savā mūzikā vēlas attīstīt mazāk abstraktu, vairāk uz ģitārām orientētu skanējumu. Viņa interesi saistīja arī jaunās skaņas iespējas, ko piedāvāja elektroniskie instrumenti.

Mailsa albumi “In a Silent Way” (1969) un “Bitches Brew” (1970) fusion kustībai deva vēl šodien jūtamus sākotnējos impulsus. Katrs mūziķis, ar ko kopā viņš strādāja pie šiem albumiem, ir ļoti nozīmīga personība 70. un 80. gadu fusion attīstībā. Viņu vidū ir Herbijs Henkoks (Herbie Hancock), Čiks Korea (Chick Corea), Veins Šorters (Wayne Shorter), Džons Maklāflins (John McLaughlin), Džo Zavinuls, Tonijs Viljamss un Lenijs Vaits (Lenny White). Šie mūziķi vēlāk izveidoja paši savas fusion attīstībā ļoti nozīmīgas grupas. Īpaši jāpiemin Čika Koreas “Return to Forever”, Džo Zavinula un Veina Šortera “Weather Report” un Džona Maklāflina “Mahavishnu Orchestra”. Kā jau minēju, 60. gadu vidū sāka parādīties pirmās nojausmas par fusion kustību. Jau 1968. gada albumā “Miles in the Sky” Deiviss flirtēja ar roka ritmiem un elektriskajiem instrumentiem, bet fusion kustības galvenais stimulējošais spēks bija Mailsa Deivisa “Bitches Brew”. Šis dubultalbums tika izdots 1970. gadā un nepieredzētā skaitā pievērsa roka auditorijas uzmanību (pirmajā gadā pārdoti 500 000 eksemplāru). Ģitārists Karloss Santana atceras, kā pirmo reizi klausījies šo albumu: “Domāju, ka šīs ir Ņujorkas skaņas – taksometri, ēku kanjoni, cilvēki un viss lielpilsētas spēks, enerģija un uzbudinājums. Un es toreiz zināju, ka Mailss ir jaunais ercenģelis, kurš vēstī par jaunās ēras rītausmu, skaņu un krāsu revolūciju.”

Mailsa autobiogrāfijas līdzautors Kvinsijs Trūps (Quincy Troupe) raksta: “”Bitches Brew” bija dziļš trieciens amerikāņu (un pasaules) mūzikai. Fusion piedzima līdz ar šo albumu, tāpat arī dažas sākotnējās fusion grupas kā “Weather Report”, “Return to Forever”, kuru dalībnieki spēlēja arī “Bitches Brew”. Albuma ietekme izplatījās plašā mūzikas spektrā. “Bitches Brew” iznākšana bija viens no pagrieziena punktiem amerikāņu mūzikas vēsturē, par spīti tam, ko saka daži noliedzēji.” Džezroka sākotnējā attīstībā liela loma bija arī Maklāflina ģitārai (“In a Silent Way”, “Lifetime”, “Mahavishnu Orchestra” u. c.). Apvienojot pārspīlētu patosu un satriecošu virtuozitāti, “Mahavishnu” uzreiz guva atzinību roka fanu aprindās.

“Sākotnēji, kad viņi spēlēja koledžās un citur, varēja redzēt auditoriju, kas pieredzēja kaut ko savā dzīvē iepriekš nedzirdētu. Šiem cilvēkiem, iespējams, nekad nebija piederējis neviens džeza un neviens instrumentālais ieraksts. Kad orķestris uzkāpa uz skatuves un sāka spēlēt šo izaicinošo mūziku tādā skaļumā, tā bija totāla atklāsme. Grupa viņiem vienkārši iedvesa bijību,” atceras menedžeris Eliots Sīrss (Elliott Sears). Tā kā viņu fanu pulks izauga vairāk no roka auditorijas nekā no džeza kopienas, Mahavishnu drīzāk bija savienojams uz vienas skatuves ar” ZZ Top”, “Emerson, Lake & Palmer” vai “Allman Brothers” nekā ar Kanonbolu Aderliju vai Oskaru Pītersenu. Taustiņinstrumentāllsts Jans Hammers (Jan Hammer) atzīmē: “Mēs improvizējām, bet skaņa, ko radījām, bija roka skaņa. Tas bija kā nevienai tā laika džeza grupai, ieskaitot Mailsu, kurš arī spēlēja elektriski. Viņa mūzika bija smalkāka un džezīgāka. Un, kad mēs sākām doties koncerttūrēs, mūsu stils kļuva arvien karstāks un karstāks. “Blrds of Fire” laikā tas jau līdzinājās, manuprāt, agrīnajam speed metal.”

1973. gadā iznāk Herbija Henkoka albums “Headhunters”. Viņa “Chameleon” no šī albuma aizsāka fusion funky virzienu, ko turpmākajos gados attīstīja viena no komerciāli veiksmīgākajām 70. gadu džeza-roka-fanka grupām “Brecker Brothers”. Pēc izjukšanas 80. sākumā viņi atkal apvienojās 1992. gadā ar albumu “Return of the Brecker Brothers” un 1994. gadā ar “Out of the Loop”. Tādas grupas kā “Mahavishnu Orchestra”, “Weather Report”, “Return to Forever”, “Headhunters” un “Brecker Brothers”, kā arī Larija Koriela “The Eleventh House” lika pamatus fusion 70. gadu pirmajā pusē. Viņu spēlei bija raksturīga augsta līmeņa sarežģīta savstarpējā saspēle un disciplīna, ko izcēla džezisks dabiskums soloposmos. Pēc 1976. gada no nosauktajām grupām turpināja plaukt vienīgi “Weather Report”. 80. gadu vidū parādīja Čika Koreas “Elektric Band”. Mailss Deiviss turpināja izmantot elektroniku, līdz 1975. gadā devās labprātīgā atvaļinājumā. Viņa 1975. gada albumi “Agharta” un “Pangaea”, kas ir divu Japānas koncertu ieraksti, iezīmē pašreizējo jungle vai drum’n’bass kustību jau divas dekādes iepriekš. Mailsa tā laika provokatīvā elektriskā ansambļa sastāvā bieži bija trīs ģitāristi, kas spēlēja vienlaicīgi.

Fusion kustība sāka nomierināties 70. gadu vidū. Šo laiku vairāk iezīmēja popsīgākas fusiongrupas, piemēram, “Spyro Gyra” un tādi mākslinieki kā saksofonists Grūvers Vašingtons(Groover Washington Jr), ģitārists Džordžs Bensons (George Bensori) un trompetists Čaks Mandžone (Chuck Mangione). 70. gadu sākuma kulta grupa “Weather Report” līdz ar Džako Pastoriusa (Jaco Pastorius) pievienošanos 1976. gadā kļuva vēl populārāka. Leģendārais basģitārists, kam bija dabas dots skatuves talants, spilgti iemiesoja fusion galveno ideju, savā spēlē atsaucoties vienlaikus uz Hendriksu, Koltrelnu, Pārkeru, Elingtonu un Bītliem. Uz viņa koncertiem devās cilvēku pūļi, lai būtu par lieciniekiem viņa izdarībām uz skatuves un apbrīnojamajai virtuozitātei. Kad Pastoriuss 1982. gadā pameta “Weather Report”, viņš sāka savu solo karjeru, turpinot radīt novatorisku fusion stila mūziku. Piemēram, viņa kompozīcija “Crisis” no albuma “Word of Mouth” (1982) ir spožs roka un frīdžeza savienojums.

80. gadu vidū jaunās mūziķu paaudzes fusion kļuva tuvāks radio estētikai nekā Koltrelna vai Hendriksa izteiksmībai. Šī tieksme pēc pedantisma un sterilitātes izpaudās “Yellowjackets”, “The Rippingtons”, Lee Ritenour un Kenny G mūzikā. 90. gadu projekti bija kā atsauce vai cieņas izrādīšana sākotnējam fusion.

Fusion stils jau pēc definīcijas ir samērā daudzpusīgs un nenosakāms, un tā auditorija ir plaša arī šodien. Tāpēc pirms dažiem gadiem notika diezgan aktīva klasisko fusion albumu pārizdošana. Par fusion popularitāti liecina kaut vai tas, ka liela daļa to mākslinieku, kas pēdējos gados koncertējuši Latvijā, ir tieši šī džeza virziena pārstāvji – Marks Dikrē (Marc Ducref), Ēriks Trifāzs (Eric Truffaz), Deivids Senborns (David Sanborn), Džo Zavinuls un citi.

*Fusion (tulk. no angļu vai.) – sakausējums, saplūsme, sajaukums.