Autors: Indriķis Veitners

Džeza mūzika Latvijā ir nesaraujami saistīta ar tās vēstures līkločiem – kā spogulī te varam ieraudzīt visu sarežģīto un neviennozīmīgo 20. gadsimta gaitu…

Džezs Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ienāk divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Lai gan restorānos un deju zālēs tad dominē šlāgeri, pa reizei ieskanas arī kāda džeza nots. Pirmie džeza pionieri Latvijā ir Jack Michalitzky (klavieres), Oskars Saulspurēns (saksofons), Eduards Ābelskalns (vibrafons), Eduards Lācis (trombons), Verner Troitz(sitaminstrumenti), Viktors Jugla un Janis Kūts (saksofons).

Diemžēl visam svītru pārvelk Otrais pasaules karš – lielākā daļa pirmskara mūziķu iet bojā frontē, vai aizklīst prom trimdā. Tomēr, par spīti tam, ka pēc kara Latvijā tikpat kā nav profesionālu džeza mūziķu, ka Padomju Savienībā pastāv politisks aizliegums spēlēt džezu, tas skan ne tikai ballītēs, bet arī kinoteātros, kur rāda tā saucamās amerikāņu „trofeju“ filmas, un kur pirms un pēc seansiem bieži vien spēlē mazi orķestri.

Jauns pavērsiens Latvijas džezā sākas piecdesmitajos gados, kad pēc Staļina nāves režīms kļūst nedaudz liberālāks un mūzikā ienāk jaunie – pēckara paaudzes mūziķi. Šie vīri liek pamatus Latvijas džeza tradīcijai – Gunārs Kušķis (saksofons un klarnete), Ivars Vīgners (klavieres), Raimonds Raubiško (saksofons), Raimonds Pauls (klavieres), Ivars Birkāns (saksofons, flauta), Aivars Krūmiņš (trompete), Aivars Zītars (kontrabass), Zigurds Rezevskis (sitaminstrumenti). 1956. gadā tiek dibināts pirmais Latvijas profesionālais džeza ansamblis – Latvijas Radio džeza sekstets kontrabasista Egila Švarca vadībā, savukārt 1957. gadā – Latvijas filharmonijas REO (Rīgas Estrādes Orķestris) Ringolda Ores vadībā. Bez šiem profesionālajiem valsts kolektīviem darbojas vairāki amatieru bigbendi pie tā sauktajiem Kultūras namiem, kuros spēkus iemēģina daudzi nākamie Latvijas džezmeņi. („Armatūra“ Ivara Mazura (klavieres) vadībā, kultūras nama „Draudzība “ bigbends, u.c.)

1966. gadā tiek dibināts Latvijas Radio vieglās un estrādes mūzikas orķestris, kas vēlāk pārtaps par Latvijas Radio bigbendu.
Lai gan oficiāli džezu joprojām „neiesaka“, tā popularitāte ir jo liela, un sešdesmito gadu beigas var dēvēt par Latvijas džeza mūzikas „zelta“ laikmetu – REO tad vada populārais komponists un pianists Raimonds Pauls, orķestris ir viens no labākajiem džeza kolektīviem Padomju Savienībā.

Diemžēl tieši tad ideoloģisku apsvērumu dēļ valsts sāk kontrolēt un regulēt džeza mūzikas attīstību. Repertuārs, koncerti un ieskaņojumi tiek pakļauti stingrai cenzūrai. Amatieru orķestri izzūd, 1973. gadā likvidē REO, paliek tikai Radio orķestris – vienīgais profesionālais džeza orķestris Latvijā.
Padomju ideoloģijas divkosīgo attieksmi pret džezu raksturo septiņdesmito gadu sākumā Rīgā pie Komjaunatnes komitejas dibinātais Rīgas džeza klubs, kura uzdevums – veicināt džeza mūzikas attīstību, vienlaicīgi to kontrolējot. Pateicoties kluba aktivitātēm, tiek izveidots festivāls „Vasaras Ritmi“, kurš ar laiku kļūst par ievērojamu ikgadēju džeza mūzikas notikumu Latvijā.

Septiņdesmitajos gados Latvijas džezā ienāk nākošā jaunā paaudze – tie ir Gunārs Rozenbergs (trompete), Egils Straume (saksofons), Māris Briežkalns (sitaminstrumenti), Ivars Galenieks (kontrabass). Viens no pazīstamākajiem ansambļiem tolaik ir „2R+2B“ (Raimonds Raubiško (tenorsaksofons), Gunārs Rozenbergs (trompete), Boriss Bannihs (kontrabass), Vladimirs Boldirevs (sitaminstrumenti), kas spēlē frī-džezu. Šai stilā darbojas arī Egila Straumes kvintets un oktets. Ļoti populāra tad kļūst arī džeza dziedātāja Olga Pīrāgs.

Šajā laikā visā Padomju Savienībā rodas virkne džeza festivālu. Pateicoties Rīgas džeza kluba sakariem, arī latviešu mūziķiem rodas iespēja piedalīties šajos festivālos, un tas lielā mērā veicina Latvijas džeza popularitāti bijušajā Padomju Savienībā un arī ārzemēs.

Astoņdesmito gadu sākums ir Latvijas džeza ziedu laiki, kad aktīvi darbojas ievērojamākie latviešu džeza mūziķi Gunārs Rozenbergs, Raimonds Raubiško un Egils Straume, kā arī Latvijas Radio Bigbends, kurā spēlē arī visi tikko minētie. Saistība ar Radio veicina skaņuplašu tapšanu – tiek izdotas Raimonda Raubiško Trio „Pictures of the Old Egypt“ (1984), Egila Straumes „Fiesta“ (1978), Gunāra Rozenberga „Laura“ (1979). Latvijas džezā, ko tolaik varētu definēt kā tradicionālo meinstrīmu, dominē trīs stilistiskie virzieni – tradicionāli orientētas diksilenda grupas; neo-bopu un frīdžezu spēlējoši mūziķi, kā arī džezroka grupas.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā situācija kardināli mainījās. Finansiālu apstākļu dēļ 1995. gadā tika likvidēts Latvijas Radio bigbends, pajuka arī agrākā Padomju Savienības festivālu sistēma, līdz ar to Latvijas džeza attīstībā iestājās vairākus gadus ilgs pārrāvums.

Tomēr pamazām, pateicoties pašu mūziķu aktivitātēm, situācija sāka uzlaboties. Ļoti nozīmīgi notikumi bija džeza festivālu „Rīgas Ritmi“ un „Saulkrasti Jazz“ rašanās. 1995. gadā pirmo džeza klubu Rīgā „Hamlets“ dibina Raimonds Raubiško. 2002. gadā beidzot tiek radīts pirmais profesionālais džeza apmācības kurss Rīgas Doma kora skolā.

Šodien Latvijas džezā darbojas jauna, spēcīga paaudze – saksofonists Deniss Paškēvičs, bigbends „Mirāža“ Latvijas džeza leģendas Gunāra Rozenberga vadībā, dziedātāja Inga Bērziņa, pianisti Viktors Ritovs un Madars Kalniņš, ģitāristi Andrejs Jevsjukovs, Artūrs Kutepovs, bundzinieks Kaspars Grigalis un citi.