Autore: Ginta Garūta (pirmpublicējums žurnālā “Mūzikas Saule”)

BĪBOPS (bebop), kas sākotnēji saukts arī par rebop, bet ikdienā visbiežāk dēvēts par bopu (bop), ir uzskatāms par pirmo modernā džeza stilu pretstatā tā sauktajiem tradicionālā džeza stiliem – Ņūorleānas stilam, diksilendam, svingam. Tā nosaukums radies saistībā ar bībopam raksturīgo t.s. sketvokāla praksi, ar balsi atveidojot divu stakato skaņu motīvu.

Ir vēsturnieki, kas bībopa ēru, kura aizsākās 20. gadsimta 40. gados, aplūko kā vienu no svarīgākajām džeza vēsturē, jo tas ir laiks, kad artistiskais gūst pārsvaru pār komerciālo, inovācijas prevalē pār konvencijām un mūziķi salīdzinoši vairāk lūkojas nākotnē, nevis pagātnē. Savukārt citi to kritizē kā laiku, kad džeza mūzika zaudē savu saikni ar deju un līdz ar to masu auditoriju, tādējādi kļūstot elitāra un pieņemama vien kolekcionāriem un pašiem mūziķiem. Četrdesmito gadu sākumā diezgan raksturīga bija cīņa un polemika starp vecās skolas džezmeņiem un boperiem. Retais no svinga mūziķiem pārņēma jauno spēles stilu, tāpēc svlngs un bops pastāvēja līdzās. Gandrīz visi bībopa pionieri ir dzimuši ap 1920. gadu un līdz ar to auguši citos apstākļos nekā viņu muzikālie priekšteči. 20., 30. gadi ir laiks, kad attieksme pret tumšādainajiem amerikāņiem mainās un radošajā inteliģencē rodas interese par viņu mākslu, folkloru un džezu. Pateicoties afroamerikāņu aizvien plašākai un veiksmīgākai dalībai dažādās darbības sfērās, segregācijas filosoflskais un emocionālais pamats kļūst arvien grūtāk attaisnojams. Pamazām cēlās afroamerikāņu pašapziņa un līdz ar to arī pamatots aizvainojums par daudziem sadzīves aspektiem. Svlnga uzplaukuma laikā tumšādainajiem bija liegta iespēja spēlēt balto orķestros. Ja arī paveicās atrast darbu, par to maksāja mazāk nekā baltajiem un koncertturneju laikā bija jāēd un jānakšņo atsevišķās telpās. Kaut arī Dizijs Gilespljs (Dizzie Gillespie) – bībopa publiskais tēls – nodibināja savu bigbendu, ar kuru centās pierādīt to, ka bops var būt ne mazāk izklaidējošs un dejojams kā svings, tas tomēr, galvenokārt, tika pārstāvēts mazākos sastāvos. (Piemēram, Čārlijs Pārkers (Charlie Parker) par optimālāko uzskatīja kvintetu.) Zināms praktisks cēlonis tam bija finansiālas un it īpaši transporta problēmas kara laikā, kā arī lielo deju zāļu masveida bankrotēšana. Tomēr par spēcīgāku argumentu šādai tendencei jāuzskata jaunās paaudzes mūziķu vēlme pretoties lielo svinga orķestru komercializācijas tendencei un rast lielākas iespējas radoši izpausties. Mūziķu nogurums no svinga klišejām, izrakstītiem aranžējumiem, ierobežotām improvizācijas iespējām lika viņiem četrdesmito gadu sākumā meklēt iespējas realizēt savas muzikālās idejas ārpus bigbendlem, kuros tolaik bija angažēta lielākā daļa bopa pionieru. Vēsturiski nozīmīgākā, bet ne vienīgā šo mūziķu tikšanās vieta bija “Minton’s” klubs Ņujorkā, kura pirmdienas vakaru jam sessionpulcēja tādus mūziķus kā Diziju Gilespiju, Čārllju Pārkeru, Roju Eldrldžu (Roy Eldridge), Keniju Klārku (Kenny Clarke), Teloniusu Monku (Thelonious Monk). Šeit arī izkristalizējās jaunās mūzikas idejas. Tas gan nenozīmēja apzinātu jaunas koncepcijas kultivēšanu, bet gan pakāpenisku jaunu muzikālu ideju mijiedarbību.

Kas atšķīra bībopu no svinga? Tā harmonijai raksturīgā klasiskās funkcionālās sistēmas ietvaru paplašināšana. Tika pārstāvētas blakusskaņas, alterēti septakordi, nonakordi, undecīmakordi. Jaunu noskaņu radīja arī ekscentriskākas melodijas. Bopa melodiskās līnijas joņo zem, virs un ap akorda skaņām, kamēr svinga improvizācijas balstās tieši uz tām. Šāds spēles stils prasīja krietni lielāku virtuozitāti nekā svings, un tādējādi bībopa ēra krietni pacēla džeza mūziķu tehnisko spēju latiņu. Jāpiemin, ka boperu izvēlētie tempi bieži vien ir tik ātri un harmoniju maiņas tik biežas, ka pat pieredzējušu mūziķu solo improvizācijās dažreiz vairāk atgādina nejaušu arpēdžiju savirknējumu nekā interesantu melodisko līniju. Turklāt tēmas mēdz būt sinkopju piebārstītas. Bopa ēra nāca ar jaunu repertuāru, kas lielākoties veidojās, radot jaunas melodijas uz veco standarttēmu harmoniskās struktūras pamata. Te var minēt neskaitāmus piemērus: Pārera “Ornitology” pamatā ir “How High the Moon”, “Donna Lee” pamatā “Indiana”, bet “Whispering” par pamatu ņemts Gilespija “Groovin’ High”. Oriģinālāko tālaika komponistu vidū jāmin Teloniuss Monks. Šodien džezmeņu repertuārā ir saglabājušās gan viņa, gan citu autoru populārākās tēmas. Bopa tēmām raksturīgs īpatnējs frāzējums, bieži vien sākot vai beidzot frāzi otrajā vai ceturtajā taktsdaļā. Sakarā ar ātrajiem tempiem svingam raksturīgā astotdaļu pulsācija izlīdzinās, bet trioļu un kvartolu maiņa rada iespaidu par brīvu frāzējumu. Ievērojami mainās arī instrumentu funkcijas un izmantojums. Vispirms tas attiecināms uz ritma grupu. Ģitāra no pavadošā instrumenta kļūst par solo instrumentu. Par to galvenokārt jāpateicas pirmās elektriskās ģitāras Gibson ES-150 ienākšanai tirgū un ģeniālajam Čārlijam Kristjanam (Charlie Christian), kurš ar savu pāris gadu ilgo skatuves mūžu atstāja lielu ietekmi uz vēlākajiem bopa ģitāristiem (viņš mira 26 gadu vecumā ar tuberkulozi). Savukārt Kenijs Klārks ir pirmais revolucionārs bungu spēles stilā, daudz lielāku lomu pulsā atvēlot šķīvjiem, bet lielās un mazās bungas izmantojot galvenokārt dažādiem akcentiem. Viņš bija viens no aktīvākajiem bopa ideju realizēšanā četrdesmito gadu sākumā. Mainās arī klavieru pavadījums. Vienmērīgas četru ceturtdaļu pulsācijas vietā tagad punktēti iezīmētas svarīgākās akordu maiņas reizi vai divas taktī. Par šāda spēles stila priekšteci gan jāsauc Kanzassitijas svinga pārstāvis Kaunts Beizijs (Count Basie). Bopa ritma grupas pievilcība un novatorisms slēpjas apstāklī, ka instrumenti vairs nedublē viens otra funkcijas, kā tas bija raksturīgs svinga ēras bigbendos, kas no ritma grupas prasīja spēcīgu neornamentētu pulsu dejot gribošai auditorijai un ritmiski harmonisku pamatu lielam pūtēju sastāvam. Bībopa ēra radīja iespējas veidot daudz sarežģītākas un interesantākas kontrabasa partijas (t. s. walking bass – staigājošo basu). Līdzīgi kā ģitāras vēsturē tas bija Čārlijs Kristjans, bopa kontrabasam raksturīgo skanējumu aizsāka svinga basists Džimijs Blantons (Jimmy Blanton), kurš arī 1942. gadā mira no tuberkulozes, nesasniedzot 24 gadu vecumu. Viņa pēctecis gan bībopa mūzikā, gan arī Elingtona orķestrī bija Oskars Peti-fords (Oscar Pettiford). Jaunas vēsmas bopa ritmikā ienesa arī kubiešu perkusionists Čano Pozo (Chano Pozo), kurš kopš 1947. gada spēlēja Dizija Gilespija orķestrī. Raksturīgākie soloinstrumenti bībopa ir alta saksofons un trompete. Čārlijs Pārkers un Dizijs Gilespijs – divas bopa leģendas, bez kurām šis stils nav iedomājams. Pārkera solo spēle ir leģendāra gan tehniskā, gan mākslinieciskā ziņā. Šodien izdoti neskaitāmi viņa solo transkripciju krājumi, kas kalpo kā skola ne tikai saksofonistiem, bet arī pārējiem jaunajiem mūziķiem. Viņš ir viens no visu laiku ietekmīgākajiem džezmeņiem, un jāteic, ka kopš 1950. gada ir maz mūziķu, kas nav no viņa ietekmējušies. Pārkers mira 35 gadu vecumā, narkotiku un alkohola fiziski un garīgi sagrauts. Toties viņa kolēģis un draugs Gilespijs – talantīgs trompetists, aranžētājs un orķestru vadītājs – piedzīvoja veiksmīgu karjeru un nodzīvoja garu un pilnvērtīgu mūžu, nodibinot vairākus bigbendus un arī mazākus sastāvus. Ar savu bereti, kazbārdiņu, saulesbrillēm un dziesmu “Salt Peanuts” viņš kļuva par žanra ikonu. Dzimis līderis un lielisks šovmenis, viņš bija viens no retajiem bopa ēras mūziķiem, kas nenonāca narkotiku atkarībā. (Narkomānija bija bēdīgi slavena daudzu džeza mūziķu dzīves sastāvdaļa. Lai raksturotu šo situāciju, var pieminēt to, ka, piemēram, Vudija Hermana orķestrī 8 no 16 dalībniekiem lietoja smagās narkotikas.) Ietekmīgāko, reiz neatzīto, bet šodien, iespējams, visvairāk mīlēto bopa pianistu vidū jāpieminTeloniuss Monks – ekscentriķis un dīvainis, kas mēdza valkāt visneiedomājamākā stila cepures, spēlēt ar elkoņiem, dienām nesarunāties ar kolēģiem vai koncerta laikā piecelties no klavierēm un sākt dejot. Viņa spēles stils bija ne mazāk oriģināls kā uzvedība. Tas sakņojāsHarlem stride stilā, bet patiesībā, kaut arī Monks tiek pieskaitīts pie bopa pārstāvjiem, nekad īsti neiekļāvās nevienā stilā. Viņa kompozīcijas un spēles stils prasīja no klišejām brīvu uztveri un citādu loģiku. Tāpēc Monks ilgi netika atzīts arī profesionālās kritiķu aprindās. Kā boperis savu mūziķa karjeru sāka arī jaunais trompetists Mailss Deiviss (Miles Davis), kas vēlāk pielika roku arī vairāku jaunu džeza stilu radīšanā. Kā spēcīgākie pārstāvji minami pianists Bads Pauels (Bad Powel), kontrabasisti Rejs Brauns (Ray Brown) un Čārlzs Minguss (Charles Mingus), bundzinieks Makss Roučs (Max Rouch) un daudzi citi. Bops bija saistīts ar melnādaino mūziķu dzīves pozīciju, kas izpaudās arī viņu runas, ģērbšanās un uzvedības manierēs. Bopa izpildītājs mēdza ģērbties kā angļu biržas mākleris, runāt kā koledžas pasniedzējs un baidījās apkārtējiem izrādīt savas emocijas. Tas vairs nebija Ārmstronga tipa publikas izklaidētājs ar plašu smaidu un žestiem. No vienas puses, šādas izturēšanās cēloņi bija meklējami apzinātā mēģinājumā izbēgt no melnā āksta ampluā. No otras puses, tā bija sava veida boikota izpausme pret to pasauli, kas slēpās aiz izkārtnes “tikai baltajiem”. To var uzskatīt arī par tumšādaino mūziķu sava veida neatkarības deklarāciju. Laikā no 1944. līdz 1947. gadam 52. ielas klubos veidojās daudzas aktīvas bopa vienības. Pirmo nozīmīgo bopa ansambli nodibināja Gilespijs un Petifords 1944. gada janvārī. Iepriekš bībops vairāk izpaudās kā eksperimenti Hārlemas nakts klubos vai kā atsevišķas solo epizodes bigbendos (te jāmin tādi mūziķi kā Hovards Makgijs (Howard McGee),Čārlijs Pārkers vai Dizijs Gilespijs). 1945. gadā bopam jau bija pietiekami plaša auditorija, un Gilespijs noorganizēja savu pirmo blgbendu. No 1940. gada, kad bopu neatzina ne lielākā daļa mūziķu, ne plašāka auditorija un tam bija negatīva publicitāte, līdz 1946. gadam, kad bopu varēja dzirdēt pat atsevišķos komerciālos orķestros, tas bija nogājis ceļu, kas to ļāva uzskatīt par patstāvīgu stilu. Piecdesmitie nāca ar jaunu muzikālu pavērsienu, dēvētu par cool jazz.