Autors: Blūms

Viss, kas sākas, reiz beidzas, arī festivāls “Saulkrasti Jazz 2008’’ nebija izņēmums. Kā jau pierasts, noslēguma koncertā uz lielās Saulkrastu estrādes skatuves varam redzēt un dzirdēt visus festivāla pasniedzējus un arī kādu īpašu viesi. Noskaņa pēc fusion “saldā krējuma” – iepriekšējās dienas Steve Smith & Vital Information koncerta, ļoti jauka, vakars silts un patīkams, džezs ir uz viļņa! Vienīgais, kas neliek mieru – vai tad tiešām šogad tiks “izlaista” ikgadējā Saulkrastu džeza festivāla “tradīcija’’ – lietus?! Aizdomīgi…

© fotogrāfs – Nils Eiduks

Bet nu par visu pēc kārtas! Koncertu atklāja viens no, manuprāt, festivāla spīdekļiem –Miklin/Kaenzig/Hart trio, viņu sniegumā nebiju vīlies absolūti nemaz.

© fotogrāfs – Nils Eiduks

Tieši šī trio radītā mūzika man galvā iespiedās visvairāk – virtuozi, meistarīgi un vienkārši ļoti skaisti! Gribētos īpaši uzteikt ritma sekciju, kura bija absolūti ģeniāla – leģendārais džeza bundzinieks Billijs Hārts (Billy Hart) un Eiropas fenomens – Heiri Kaenzig. Vienīgais mīnuss – priekšnesums daudz par īsu. Bet skaidrs, ka noslēguma koncerts ieilgtu līdz rīta gaismai, ja visi sastāvi spēlētu pēc pilnas programmas.

© fotogrāfs – Nils Eiduks

Koncertu turpina Dženeta Lavsone (Janet Lawson) un Billija Hārta frīdžeza duets. Te nu gan gribas teikt tieši pretēji – drusku par garu! Vēl īsti nevaru saprast savu viedokli par Dženetas Lavsones uzstāšanos, man tas ir pārāk liels avangards, kā arī gaumes lieta, bet ne sevišķi patika balss tembrs. Nesen gan padzirdēju, ka viņa, balss saišu slimības dēļ, vairs īsti nevar padziedāt kā agrāk, tas visu izskaidro… Tiesa gan, “Body and Soul’’ tik īpatnējā versijā nebiju dzirdējis nekad! Billijs Hārts arī šajā sastāvā bija savu uzdevumu augstumos – nekāda lieka spožuma, 100% muzikalitāte, apbrīnojama dinamika un ne ar vienu citu bundzinieku nesajaucams skanējums.

© fotogrāfs – Nils Eiduks

Duetu nomainīja pasniedzēju sastāvs – Norberts Gotšalks (Norbert Gottschalk (vokāls)), Stefans Hekels (Stefan Heckel (taustiņi)), Heiri Kaenzig (kontrabass) un Gulli Briem (bungas). Šeit īpaši gribētos uzteikt Norberta Gotšalka sniegumu, ļoti talantīgs mūziķis, šķiet, pilnīgi viss viņam izdodas ar nepiespiestu vieglumu un nesamākslotību.

© fotogrāfs – Nils Eiduks

Tālāk Gulli Briem ar “minus one” spēlēja Mišela Kamilio skaņdarbu “On The Other Hand”, kas bija veltījums viņa audzēkņiem bundziniekiem šajā nometnē. Stilistiski diezgan “Weklisks” (Dave Weckl) piegājiens, fusion manierē balstīts. Turpinājumā – “Mirage Jazz orchestra”, kuriem katrā kompozīcijā pievienojās kāds no festivāla pedagogiem – Anete Gīsrīgla (Anette Giesriegl), Inga Bērziņa, Stefans Hekels, Karlhaincs Miklins (Karlheinz Miklin), Heiri Kaenzig, Džordžs Jančers (Georg Jantscher) un beigu beigās Gulli Briem kopā ar Billiju Hārtu!

© fotogrāfs – Nils Eiduks

Pamatprogramma bija izskanējusi un bija laiks pārsteigumam. Negaidījāt? Nu kā gan bez lietus! Maza pauzīte pirms koncerta otrās daļas, lai mūziķi varētu paspēt sakārtoties un klausītāji iztukšot pa alus kausam, pastāvēt lietū vai arī iegādāties lietus mēteļus.

© fotogrāfs – Nils Eiduks

“Djabe” un Stīvs Hekets. Man personīgi nav īsti skaidrs, kāpēc tieši viņi bija noslēguma koncerta galvenie viesi. Un bijušais “Genesis” ģitārists Stīvs Hekets? Pavisam dīvaina kompānija, kas, manuprāt, ne sevišķi labi iederas Saulkrastu džeza festivāla programmā. Ak jā, aizgājušogad “Rīgas Ritmu” festivālā bija iespēja dzirdēt “Djabe”, kurš, starp citu, bija dienas koncerts, t.i. – iesildošais, pirms Horacio “El Negro’’ Hernandez grupas “Italuba”. Neaizķēra viņu mūzika, tāds raupjš, standarta fusion ar 80-to gadu elementiem. Arī šoreiz mans viedoklis nemainījās, tiesa gan, spēlēt fusion pēc Steve Smith & Vital Information, lai arī nākošajā dienā, nav no vieglākajiem uzdevumiem! Nevar noliegt tehnisko meistarību, bet muzikalitāte “Djabei” mazliet kliboja, solo bieži vien šķita kā tāda “nošu bārstīšana’’. Pašā sākumā gan viņu melodijas, kā mans kolēģis izteicās, atgādināja “liftu mūziku’’, t.i. – fona mūziku liftā, bankā vai kur citur. Koncertam turpinoties, mūzika palika aizvien smagāka un smagāka. Bija gan vietas, kas man tiešām patika, piemēram, moments, kad visi sāka muzicēt, izmantojot diezgan dīvaina paskata “kratāmas’’ perkusijas, kurām nosaukumu diemžēl nezinu.

Jo tuvāk nāca beigas, jo vairāk cilvēku devās prom – ej nu tagad saproti, vai tas bija lietus dēļ, kas ik pa brīdim uzlija, vai mūzikas dēļ vai arī tādēļ, ka koncerts kopumā sanāca ļoti garš. Teikšu godīgi, pēdējo gabalu, kas, starp citu, ieilga trīsdesmit minūtes izturēt bija visai liels pārbaudījums. Par Stīvu Heketu īsti nav ko piebilst, sevišķi nezīmējās, viss bija kā nākas. Tajā pašā laikā arī – nekā sevišķa, vismaz manai izlepušajai gaumei!

Tā nu pusdivpadsmitos vakarā ar visu tā vakara mūziķu atkārtotu uznākšanu uz skatuves, ziedu pasniegšanu un labu vārdu teikšanu “Saulkrasti Jazz 2008” bija nonācis līdz savai finiša taisnei. Žēl, bet nu… viss, kas sākas, reiz beidzas! Vēl jau gan tikai nieka aptuveni 360 dienas un varēsim doties uz Saulkrastiem atkal!