Autore: Ieva Stade (Raksts publicēts žurnālā “Mūzikas Saule” 2006. gada pavasarī)

Ko tur veltīgi pļāpāt, labāk uzspēlēt. Tā man saka Gunārs Rozenbergs, kad kādā no Radio mājas gaiteņiem mēģinu uzzināt vairāk par to lielo viņa dzīves posmu, kas pavadīts šajā namā, par to, kā tas beidzies un, galu galā, vai teikdams “labāk uzspēlēt” Gunārs tiešām saka, ka ir gatavs atgriezties? Agrāk Gunāra trompete skanēja gan Radio bigbendā, gan lielākos un mazākos džeza ansambļu sastāvos, ne tikai Latvijā un bijušās PSRS valstīs, bet pat Ronija Skota bārā Londonā. Taču sākot ar 90. gadu vidu,  viņa vārds mūzikas pasaulē ieskanas tikai retu reizi – pēc 2000. gada Gunārs piedalās jauno grupu “Satellites LV” un “Kuba” disku ierakstos, uzspēlē kopā ar “Time After Time”. 2003. gadā atkārtoti tiek izdota CD formātā viņa 1976. gadā ierakstītā un divus gadus vēlāk izdotā plate “Laura”. Šī gada (2006.) marta beigās viņš svin savu 59. dzimšanas dienu un uzsāk tūri pa Latvijas pilsētām kopā ar “Mirage Jazz orchester” kā džeza orķestra mākslinieciskais vadītājs un mūzikas aranžētājs. Visa programma ir viņa aranžējumi un kompozīcijas. Kad mēs runājam pirmo reiz, vēl tikai top aranžējumi četrām komponista Aināra Kneša kompozīcijām. Tās latviešu valodā (!) dziedās Intars Busulis.

Agrāk šeit mudžēja pilns ar cilvēkiem, tagad klusums. It kā ar nožēlu par aizgājušo rosību Radio mājā saka Gunārs. Un tomēr katrs mums garām ejošais sveicina viņu kā senu paziņu. Šeit Gunāru nav aizmirsuši. Bet vai mums izdosies ne tikai neaizmirst, bet arī piedzīvot pilnasinīgu viņa atgriešanos uz skatuves, tas ir jautājums, kas mani aizved līdz šai sarunai un tomēr tā arī paliek ar daudzpunktu beigās.

Gunārs bija vienīgais bērns ģimenē. Viņi dzīvoja pie Oškalnu stacijas un mamma strādāja tuvējā šņabja bodē , bet tētis, kā Gunārs saka – vienkārši nebija. Viņa ģimenē neviens nebija profesionāls mūziķis, tomēr pēc krustmātes pamudinājuma, zēns tika palaist uz mūzikas skolu. Pirmajās klasītēs Gunārs Rīgas 6. vidusskolā spēlē vijoli, ko drīz vien nomaina pret bungām Em. Dārziņa un vēlāk arī J. Mediņa mūzikas skolā.

G.R.: Dārziņos, Mediņos es mācījos uz bungām. Bet tad man iepatikās trompete – sāku pats mācīties un pēc mēneša jau spēlēju krogā “Kaukāza” pie cirka. Mums bija Dārziņos viens puisis, kas spēlēja trompeti. Baigi grūti viņam gāja. Un tad mēs apmainījāmies, viņš man iedeva savu trompeti, es viņam – bungas.

I.S.: Un viņš sāka spēlēt bungas?

G.R.: Jā, it kā. Tagad viņš ir kaut kāds mūzikas teorētiķis. Ar teoriju ir vieglāk nodarboties, nav jāspēlē, tikai vērtēt kā citi spēlē. Pamācīt vienmēr ir vieglāk, nekā darīt.

Jaunībā Gunārs pēc pamācībām mēdza iet uz “Armatūru” (Elektromehāniskās rūpnīcas kultūras namu). Sēdēja aiz skatuves un klausījās deju orķestra skanējumu, kurā tolaik spēlēja vislabākie Rīgas džezisti – Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško, Uldis Zaķis, Linards Bārenis, Aivars Krūmiņš, Gunārs Freidenfelds. Tur tika spēlētas dejas un koncertmūzika, kā arī pietiekami komplicētas džeza kompozīcijas gan no oriģinālām amerikāņu notīm, gan paša orķestra vadītāja Ivara Mazura instrumentācijā. Iespējams, Gunāram tas lieti noderēja viņa nākotnes izaugsmei, ceļā uz spicāko džeza mūzikas komponistu, aranžētāju un izpildītāju.

Nepabeidzis J.Mediņa mūzikas skolu (tas notiek tikai pēc teju 10 gadiem. Tad arī iestājās Konservatorijas trompetes klasē), Gunārs aiziet dienēt armijā, taču pat tur viņa izaugsme džeza muzicēšanā neapsīkst – gluži pretēji. Viņš nokļūst karavīru ansamblī “Zvaigznīte” (1965), kur izveidojās slavenais džeza kvartets G. Rozenbergs (trompete), U. Stabulnieks (klavieres), V.Eglītis (kontrabass) un D.Biķeris (sitamie instrumenti) ar kuru viņš piedalās vienā no labākajiem džeza festivāliem Tallinā. “Zvaigznīte” vispirms pārsteidz, uzkāpjot uz skatuves karavīru formās un tad godam nopelnot 1967. gada Tallinas džeza festivāla diplomandu statusu. Pēc koncerta amerikāņu radiostacijas “Voice or America” pazīstamais džeza stundas vadītājs Vilis Konovers (Willis Conover) uzkāpj uz skatuves, lai paspiestu roku Gunāram par labu muzicēšanu. Togad kvartets uzvar arī festivālā “Liepājas dzintars”.

Pēc dienesta armijā Gunārs kādu laiku spēlē trompeti Jāņa Liedega orķestrī kafejnīcā “Luna”, tad Ivara Mazura orķestrī kultūras namā “Draudzība”.

1966. gadā tiek nodibināts Latvijas PSR televīzijas un radio estrādes orķestris (1992. gadā pārdēvēts par Radio vieglās un džeza mūzikas orķestri, vienkāršības labad to mēdz dēvēt par Radio bigbendu) un pavisam drīz ceļu uz turieni atrod arī Gunārs, jau pavisam nopietni piesakot sevi kā veiksmīgs trompešu grupas dalībnieks.

Gunārs tiek pamanīts un arvien biežāk viņam uztic spēlēt solo un improvizācijas Radio orķestra ierakstos. Kopā ar Raimondu Raubiško, Egīlu Straumi un Uldi Stabulnieku, Gunārs ir labāko orķestra solistu – instrumentālistu vidū. Taču ar trompetes spēli viņam nav gana un aizvien biežāk Gunārs uz orķestra mēģinājumiem Radio studijā nes arī savas skaņdarbu instrumentācijas un pat kompozīcijas. Tie ir darbi bigbenda sastāvam, kuros pats izpilda solo partiju, gan orķestra darbi, kur muzicē solisti Jānis Zirnis, Raimonds Raubiško, Ivars Birkāns, Uldis Stabulnieks. Raksta arī dziesmas ar bigbenda un stīgu orķestra pavadījumu dziedātājiem Andrejam Lihtenbergam, Viktoram Lapčēnokam, Sandrai Ozolītei, Kasparam Putniņam un vokālajam ansamblim Eināra Verro vadībā. Radio bigbendā Gunārs Rozenbergs nostrādā 25 gadus, to starpā 10 kā diriģents. Tas ir laiks, kad Gunārs sevi pierāda kā lielisks trompetes meistars, džeza mūziķis un komponists, kā arī izcils aranžētājs. Viņam piemīt īpaša spēja instrumentējamo darbu kopējo partitūru paturēt galvā, bet uz papīra izrakstīt tikai atsevišķu instrumentu partijas. Kļūdas kopainā gadoties ļoti reti.

Rozenbergam tiek uzticēts rakstīt kompozīcijas un instrumentācijas tādiem tobrīd atbildīgiem mūzikas pasākumiem kā Olimpiskās spēlēs Maskavā, Jaungada svētku koncerts centrālā Maskavas televīzijā, kā arī dažādiem vissavienības konkursiem un festivāliem Jūrmalā, un skaņu plašu fabrikā “Melodija” tika ierakstītas četras plates “Aicinājums uz deju” ar Gunāra aranžētām latviešu komponistu melodijām, to skaitā viņa paša kompozīcijām. Starptautisku atzinību viņa aranžētajām dziesmām A. Kukules izpildījumā Rozenbergs iegūst 1977. gada Drēzdenes starptautiskajā šlāgerfestivālā.

Vēl pirms Gunārs ir kļuvis par Radio bigbenda diriģentu, viņš izveido īpašu džeza bigbendu, kurā spēlē vairāki pūtēju orķestra “Rīga” mūziķi, Aivars Hermanis no Filharmonijas mūziķiem, bet lielākā daļa no jau esošā Radio bigbenda. Tajos laikos Radio orķestris drīkstēja izpildīt tikai padomju mūziku, kuru izvēlējās speciāla fondu komisija vai pasūtīja redakcija. “Visa šitā te šausmīgā mūzika,” tā to raksturo Gunārs. Taču ar Gunāra Rozenberga vadīto džeza bigbendu viņu priekšā ir visa džeza mūzikas pasaule, viņi spēlē dažādos džeza festivālos un pasākumos Maskavā, Tartū, Tallinā un arī Rīgā. Kā dziedātāja tika pieaicināta Latvijā tobrīd pazīstamākā džeza dziedātāja Olga Pīrāgs.

Paralēli Gunārs Rozenbergs spēlē arī džeza kvartetā “2R+2B” ar saksofonistu Raimondu Raubiško un ritma duetu Borisu Bannihs (bass) un Valēriju Boldirevu (sitamie instrumenti). Un džeza kvintetā ar Raimondu Raubiško, Ivaru Galenieku (kontrabass), Madaru Kalniņu (klavieres) un Māri Briežkalnu (sitamie instrumenti). Sastāva pastāvēšanas kulminācija ir brauciens uz prestižo Ronija Skota bāru Londonā, kur divas nedēļas, katru vakaru viņi spēlē kā iesildošais sastāvs pasaules mēroga džeza zvaigznēm. Līdz tam ir braucieni uz Somiju, Vāciju un pat džeza dzimteni Ameriku, kurp uz kādu konferenci kopā ar politiķiem Gunārs dodas 1986. gadā. Tur viņam rodas izdevība saspēlēt ar pasaulē slaveno saksofonistu Groveru Vašingtonu.

Kad diriģents Vitālijs Dolgovs dodas strādāt uz Maskavas radio, Gunārs Rozenbergs tika pieņemts darbā arī kā Radio bigbenda otrais diriģents, bet 1991. gadā kā galvenais diriģents. (Radio bigbenda pirmais diriģents sākotnēji bija komponists Ringolds Ore, bet no 1968.-1991.gadam vijolnieks un aranžētājs Alnis Zaķis.) Rozenbergs instrumentē dziesmu pavadījumus Eiropas mēroga starptautiskajiem konkursiem Sopotā, Rostokā, Berlīnē, Maskavā, kur piedalās mūsu izcilākie dziedātāju dueti Nora ar Viktoru, Margarita ar Ojāru, kā arī Rita Trence, Aija Kukule, Mirdza Zīvere, Olga Pīrāgs. Arī komponists Raimonds Pauls nevienu reizi vien izmanto Gunāra Rozenberga aranžēšanas talantu. Radio bigbenda koncertos Maskavā, kad R.Paulam tiek piešķirts PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums, visus orķestra skaņdarbu un dziesmu pavadījumus Paula kompozīcijām instrumentē Rozenbergs.

Taču drīz vien pienāk gals Latvijas galvaspilsētas pirmajam un arī vēl līdz šai dienai vienīgajam bigbendam. 1996. gadā tas tiek likvidēts, jau dažus gadu iepriekš no Radio bigbenda jāatvadās arī Gunāram.

G.R.: Izpurņīja ārā un cauri. Pamatojums, ka nav naudas ko maksāt…Par to nemaz negribas runāt.

I.S.: Negribas atcerēties?

G.R.: Nu ko tur atcerēties. Atceries un viss. Tas jau nu bija, vispār, cūcīgs gājiens…tādu orķestri nolikvidēt…(pauze, tad ātri) nu labi, tie ir sīkumi! Tagad ir atkal un nekur jau nepaliks.

I.S.: Bet kāpēc Tu aizgāji no Radio bigbenda?

G.R.: Man izbeidzās līgums un viss. “Mēs ar Jums vairs neatjaunojam…” Pēc tam izpurņīja ārā arī (Alni) Zaķi. Tad Pauls vienu gadu ņēmās un tad vispār bija cauri. Sveiki!

I.S.: Radio bigbends, tā bija tik liela tavas dzīves daļa…

G.R.: Nu, kā! Visi džeki taču palika bez darba! Tad nu visi kaut kur skraidīja, pa 10 haltūrām dienā, lai kādu naudiņu savāktu.

I.S.: Bet tu pats?

G.R.: Es neko. Sēdēju mājās un rakstīju. Reizēm uzspēlēju kādā krogā, kā jau visi. Tagad jau arī visi skraida pa visām vietām. Nav jau tik vienkārši savākt to orķestri. Vienam ir tas, vienam tas.

I.S.: Vai tu nedomā, ka reiz valsts atkal varētu finansēt šādu orķestri? Un Rīgai atkal būtu savs bigbends?

G.R.: Nu to es nezinu. Es tīri pesimistiski uz to skatos. Trīs gadus jau stāsta, sola. Saka būs, būs, bet nekas nenotiek! Nē, es domāju Radio namā vairs nekas nebūs. Pagājuši 10 gadi. Pilnīga bezdarbība. Pa šiem 10 gadiem varēja ļoti daudz ko izdarīt, bet tas laiks pa tukšo aizskrējis.

Kas notika? Kāpēc šie gadiem spēlējošie profesionālie mūziķi pēkšņi tapa nevajadzīgi? Vai vainīgs bija laiks, kopējās sociālās pārmaiņas valstī? Vai problēma slēpās pašā bigbendā? Vai bigbends kā izpildošais sastāvs kļuva par dinozauru, kas nespēj pielāgoties laikam? Kas noteica, ka rīt tāda bigbenda vairs nebūs – 100 likumsakarības vai atsevišķu indivīdu lēmumi? Un kāpēc Rozenbergs aiziet no “lielās” skatuves? Vai stiprās dziras izrādās spēcīgākas par spējīgo aranžētāju un trompetistu? Vai arī tas ir tikai nogurums un sāpes par izšķaidīto bigbenda sastāvu? Iestājās klusums.

2004. gada sākumā bundzinieks un viens no džeza pasākumu organizatoriem Latvijā Māris Briežkalns paziņo mēdijiem, ka sadarbojoties Rīgas Domei un Latvijas Televīzijai tuvāko mēnešu laikā beidzot atkal Rīgā būs džeza bigbends un jau vasarā gaidāmi tā pirmie koncerti. Nauda orķestra finansēšanai jau atrasta un mūziķi tiek vākti. Tomēr nekas nenotiek.

2004. gada sākumā jaunais trombonists Lauris Amontovs, nupat kā beidzis džeza mūzikas studijas Klaipēdas Universitāt, atgriezies Rīgā sāk īstenot savu sapni izveidot profesionālu džeza bigbendu. Apvienojot spēkus ar aktīvo džeza saksofonistu Denisu Paškēviču, viņi savāc 9 cilvēku sastāvu, džeza notis no Radio bigbenda arhīva un uzsāk mēģinājumus. Savā ziņā viņi turpina Radio bigbenda profesionālās un mākslinieciski augstvērtīgās tradīcijas un nebaidās arī iet tālāk. “Mēs esam pietiekami dulli,” saka Deniss Paškēvičs “tāpēc tas nav tikai džeza bigbends tā klasiskajā izpausmē.” Viņus interesē arī modernais džezs, muzicēšana kopā ar dīdžejiem. Drīz vien bigbendam pievienoties tiek uzaicināts komponists, trompetists un aranžētājs Gunārs Rozenbergs un turpmāk orķestra skanējumu īpašu dara tieši viņa aranžētie un komponētie darbi. Tas ir bigbends, kas apvieno vienus no Latvijas labākajiem džeza mūziķiem. Orķestra pianists Madars Kalniņš ir pazīstams arī kā komponists, aranžētājs un savu džeza grupu vadītājs. Kontrabasists Andris Grunte pilnīgi pamatoti ir atzīts par labāko Latvijas kontrabasistu, kas vienlīdz aktīvi muzicē gan džeza, gan klasiskās mūzikas sastāvos. Spožs solists ir trompetists Ūlo Ussenko, kas savulaik bija arī vadošais trompetists Latvijas Radio bigbendā līdz tā izpostīšanai, tāpat kā ievērojamais džeza alta saksofonists un komponists Ivars Birkāns. Savu karjeru Latvijas Radio bigbendā sācis arī saksofonists Indriķis Veitners, kas ir arī pirmās džeza skolas dibinātājs Latvijā – Rīgas doma kora skolas Džeza nodaļas vadītājs. Sitamos instrumentus bigbendā spēlē Raimonds Kalniņš, vēl ir arī trompetisti – Normunds Piesis, Gints Stepanovs , saksofonists Raivo Stašāns un, protams, nu jau par iemīļotu un atzītu kļuvušais vokālists un trombonists Intars Busulis.

Atšķirībā no sava priekšgājēja Radio Bigbenda, Mirage Jazz orchester ir mazāks, taču operatīvāks. “Mani apmierina šāds sastāvs – cilvēku ir mazāk, taču visi ir varoši improvizēt. Tā ir interesantāk,” saka Gunārs. “Faktiski tas ne ar ko neatšķiras – ja pareizi uzraksta, tad skan tāpat!”

G.R.: Mums te nesen bija viens koncerts ar bigbendu skolā, skolniekiem. Domāju, nu kas nu viņiem var interesēt…Vai dieniņ, kā aizgāja! Patika viņiem! Un tie bija vienkārši jaunieši – piecpadsmit, sešpadsmit gadu veci.

I.S.: Gribi teikt, ka džezs viņiem patika tikpat labi kā ikdienā klausītā popmūziku?

G.R.: Man liekās, ka labāk! (sasmejas) Tu zini kā ir popmūzikā? Rokas pa gaisu, pa gaisu! Bet kā mūzika beidzās, tā beidzās arī aplausi.

Vieni viņu sauc par latviešu Mailsu Deivisu, daži tikai par izcilu “ļurinātāju”. Bet vai tas šodien ir svarīgi? Gunārs ir atgriezies uz skatuves un gribās cerēt, ka mēs vēl dzirdēsim ne tikai viņa izcilos aranžējumus, bet arī spalgās džeza trompetes skaņas. Gunāra Rozenberga entuziasms un nozīmīgums Latvijas džeza vēstures stāstā ir nenoliedzams un tie, kas to atceras un godā, biļetes uz Gunāra Rozenberga un Mirage Jazz orchester koncertiem izpērk jau labu laiku pirms paredzētās uzstāšanās. Tie, kuri Radio bigbenda ziedu laikos tikai zem galda skraidīja vai nemaz vēl nebija iecerēti, klausoties Mirage Jazz orchester skaņā var fantazēt kā viņu vecāki 70., 80. gados uztvēra šo no padomiskās ideoloģijas slavināšanas brīvo mūziku. Un visiem kopā tā mums ir iespēja baudīt to, kas ilgi bijis liegts – viens labs galvaspilsētas džeza bigbends.