Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Kad un kā tu sāki nodarboties ar mūziku?

Artis Orubs: Sāku nodarboties ar mūziku pateicoties manam fāčukam (Indris Orubs), kurš arī spēlē bungas. Es domāju, viņš vienkārši redzēja, ka man ir kaut kāds ritma talants, un tāpēc viņš mani nosūtīja uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, kur es sāku mācīties klasiskos sitamos instrumentus. Bet, protams, kopā ar viņu esmu bijis dažādās spēlēs, mēģinājumos un ierakstos. Un kopš 8 gadu vecuma līdz pat 18 es mācījos klasisko mūziku, un arī pabeidzu… Kopš 13 gadu vecuma es sāku nodarboties ar bungu komplektu. Līdz tam es spēlēju marimbu, mazo bungu un simfoniskajā orķestrī arī timpānus un citus sitamos instrumentus. Un braukāju līdzi fāčukam…

M.P.: Bet tu taču noteikti piesēdies pie bungu komplekta arī agrāk?

A.O.: Jā, bet zini, es atceros pat laikus, kad es nevarēju saprast, kas ir bossa nova. Piesēdos kaut kādā zaļumballē un sāku kaut ko sist un nevarēju īsti saprast, kas notiek. Tēvs man reiz mēģināja izstāstīt, kas ir bossa nova. Man tas likās šausmīgi, grūti un nesaprotami. Kā to visu vispār var salikt kopā?

M.P.: Tātad 13 gadu vecumā tu sāki nopietnāk apgūt bungu spēli?

A.O.: Jā, 13 gadu vecumā Emīla Dārziņa mūzikas skolā kopā ar savu draugu, kas toreiz spēlēja trompeti es nodibināju ansambli. Bet nebija, kas spēlē basu, un es uzaicināju Pauli Grīnhofu. Mums bija veca krievu ģitāra (ļoti smaga, laikam kaut kāds “Urāls”) un bass ar trīs stīgām. Pēc tam bija ansamblis, kas saucās “Omi”. Vēlāk mēs kopā ar ģitāristu Edgaru Rubeni nodibinājām grupu “Driving South”, kas ilgu laiku bija mans pamatsastāvs. Spēlēju arī “Dakotā” un ar Kasparu Dimiteru. Un tad drīz sākās džeza periods.

M.P.: Cik gadi tev jau tad bija?

A.O.: Es jau visu laiku kaut ko klausījos un zināju par dažādiem māksliniekiem, bet tas sākās apmēram 16 vai 17 gados, kad sāku iet uz džemiem pie Raimonda Raubiško un sapazinos ar Andri Grunti un Madaru Kalniņu. Pēc tam mēs sākām spēlēt kopā arī ar Denisu Paškeviču.

M.P.: Un tad tu pabeidzi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, un tālāk…?

A.O.: Es iestājos “kondženē” uz pus gadu, bet mana ideja bija tur vienkārši iestāties, lai es varētu tikt kaut kur projām, jo es skaidri zināju, ka es gribu kaut kur braukt. Es redzēju, ka šeit nekas nemainās un es tur neko nevaru izdarīt, un mani kaut kādā ziņā pārņēma… nu, ne depresija. Nekas nenotiek, un es nekur netieku. Gribās visu salauzt un sagraut! Un es vienkārši izstājos no “kondženes”.

M.P.: Un…?

A.O.: Aizbraucu un iestājos Holandē. Sākumā Ultrekas Konservatorijā, jo es neko nezināju, es meklēju pa visu Eiropu, kur es varētu doties. Es vienkārši izvēlējos, ka tas ir tas mērķis un es uz to gāju. Mēs aizbraucām kopā ar Pauli Grīnhofu un Madaru Kalniņu un es tur iestājos. Bet pēc gada es no turienes aizgāju, jo mani vienkārši neapmierināja līmenis un viss, kas tur notiek, un es pārgāju uz Amsterdamas “kondženi”. Tā… tāds tas stāsts.

M.P.: Vai tu esi pirmais no Latvijas, kurš tur sāka mācīties?

A.O.: Jā. Bet tur jau vēl ir bijuši, teiksim tas pats klasiskais perkusionists Pauls Andersons.

M.P.: Un par pašu skolu? Vai tu tur atradi, ko meklēji? Un kas ir tas, ko tu gribēji atrast?

A.O.: Es vienkārši gribēju darīt kaut ko vairāk, un attīstīt dažādus kontaktus ar cilvēkiem, un spēlēt, un… Šeit ir maza valsts, tu spēlē, nodarbojies ar ko tu nodarbojies, griesti ir mazi, tu sasniedz kaut ko, un tevī iezogas neliela lepnība – zin’, ka tu kaut ko vari – bet tikl īdz tu nokļūsti kaut kur ārpusē, kur tu neesi nekas, kur tu esi nulle, viss mainās, un tava vērtību sistēma izmainās radikāli. Tas liek arī kļūt daudz pazemīgākam un mainīties muzikāli un attiecībās pret cilvēkiem, mācīties kaut ko jaunu. Noteikti es no tā visa ieguvu ļoti daudz. Pirmām kārtām satiekoties ar cilvēkiem, kas radīja noteiktu ietekmi uz manu spēli. Un arī mana ietekme uz viņu spēli… Formējās dažādi sastāvi ar dažādiem cilvēkiem.

M.P.: Esmu dzirdējis, ka tev tur brīžiem finansiāli ļoti grūti klājās?

A.O.: Nu, saproti, sākumā, kad es aizbraucu, pirmkārt, Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā. Tas nav, kā tagad, kad tu venkārši vari aizbraukt. Sākumā es tur vienkārši netiku, jo man nebija naudas, un aizbraucot uz skolu es… Stāsts tāds: Man nebija vīzas, un es piezvanīju uz skolu un prasīju, vai es varu braukt, ja man tās nav? Viņi teica: “Jā, mēs jums palīdzēsim”. Nu, es aizbraucu un tur pasaka: “Jums nav vīzas, jūs neko nevariet!” No šodienas skatu punkta es domāju, es rīkotos pavisam citādi, bet toreiz man bija tāds neliels izbīlis un šoks pavadīt kaut kādas naktis kaut kādā stacijā, tur gulēt… Bet tas ir sākums, tur neko neizdarīt! Tev nav kam piezvanīt… Fāterim un mammai var piezvanīt, kaut ko pajautāt… Bet pamazām viss lēnām attīstās: tu dzīvo visādās vietās, mainies un tā… Sākumā tu atbrauc un vismaz gadu, divus tev nekā nav.

M.P.: Nekāda darba kā mūziķim?

A.O.: Jā, kā mūziķim. Tu centies kaut kur iesaistīties un parādīt, ka tu arī kaut ko vari, bet tas viss prasa laiku. Un tev jānodarbojas ar citām lietām, lai varētu nomaksāt rēķinus, un tu sāc darīt citus darbus.

M.P.: Un kādus darbus tu esi darījis?

A.O.: Es esmu strādājis džeza klubā par trauku mazgātāju trīs gadus. Un esmu rakņājies pa ēdienu atliekām un mazgājis šķīvjus džeza leģendām. Bet tas ir interesants moments, zin’ kā, pats saproti. Tu nodarbojies ar mūziku, bet tagad tev ir jāmazgā grīda. Saproti? No vienas puses tas ir pazemojoši, bet no otras – tas daudz ko iemāca. Iemāca pazemību un kā skatīties uz dzīvi citādak. Tur strādājot man arī bija lieliska iespēja klausīties visus koncertus par brīvu, iet uz mēģinājumiem, iepazīties ar cilvēkiem, mūziķiem… Bet tā nav nekāda cietēja balss. Tu vienkārši pajautāji, es tev pastāstīju.

M.P.: Vai tu vari īsi raksturot, kas notiek Amsterdamas mūzikas dzīvē?

A.O.: Runājot no džeza mūzikas viedokļa, tur vienkārši ir izkristalizēta bībopa kultūra līdz smalkākajiem kristāliņiem, un tās zināšanas, kas līdz ar to ir gan pluss gan mīnuss. Viss tik perfekti, un cilvēki nodod tās zināšanas tālāk un tālāk. Tur neattīstās varbūt nekas jauns, bet tur ir zināšanu bāze par to, kā ir “pareizi” jāspēlē amerikāņu mūzika.

M.P.: Un ko tu pats domā par pareizo spēlēšanu?

A.O.: Es domāju, ka tas ir ļoti garlaicīgi.

M.P.: Un kā tev patīk?

A.O.: Redzi, man patīk lietas, kas ir orģinālas un interesantas. Runājot par kopēšanu: muzikanti cenšās nokopēt kaut kādus māksliniekus un tas aiziet jau tik tālu, ka viņi vienkārši kļūst par kloniem, pašiem to pat neapzinoties. Jo viena lieta ir spēlēt labi, bet pavisam cita lieta ir, kad tu centies kaut ko radīt, kas ir visgrūtākais process. Tu mēģini sevi izsspiest kā apelsīnu.

M.P.: Un tavs ceļš mūzikā ir – atrast sevi?

A.O.: Jā.

M.P.: Kas tavuprāt ir džezs?

A.O.: Kādreiz man likās, ka džezs ir svings, bībops, hārdbops, nu visi tie stili. Bet šobrīd domāju, ja tu skaties kopš 60. gadiem, džezs ir, kad vairāki stili samiksēti kopā. Samiksē, teiksim, balkānu mūziku ar džeza haromnijām. Ir bijis bībops, mēs visi esam piekrituši, ka tas ir džezs, un vairāk to nevajag uzspiest! No savām pozīcijām es to redzu, es vienkārši spēlēju bungas un, lai kādu stilu arī spēlētu, es cenšos mūziku papildināt ar kaut ko jaunu. Es domāju, ka nav runa par to, ko pēc tam kāds teiks. Tu vari klausīties tādus ansamļus kā The Bad Plus un Super Silent. To nevar nosaukt par džezu! Tā ir improvizatoriska mūzika, kurā tiek izmantoti visdažādākie elementi, tas var būt arī humors. Bet tomēr tā ir māksla, kur tiek izmantoti arī  dažādi roka paņēmieni. Un no tā nav jākaunās un nevajag sevi ierobežot. Ir iepējamas dažādas citas konfigurācijas, kā izteikties, kad tu atrodi savas stiprās puses un mēģini tās attīstīt un pielietot.

M.P.: Es koncertā redzēju, ka tu spēlē uz velosipēda riteņa, un vēl siti pa kaut ko, ko es neredzēju. Tie laikam bija trauki… Daudzi uzskata, ka mūziku jāspēlē tikai uz “īstiem” mūzikas instrumentiem. Kas tev šajā sakarā būtu bilstams?

A.O.: Protams, uz īstiem arī! Bet es to redzu vienkārši kā citu krāsu, ko es pielieku klāt un kas var kaut ko nedaudz pamainīt. Protams, ir ļoti grūti atrast kaut ko jaunu un svaigu savā instrumentā. Taču tas ir iespējams. Tas vienkārši prasa laiku un cenšos. Man ir daudz un dažādas lietas, ko es esmu atradis ar pavisam vienkāršiem paņēmieniem: tu apgriez lietas otrādi, un viss izmainās un kļūst pilnīgi citāds ar vienu ideju. No vienas idejas var dabūt divdesmit dažādas. Izmantojot kaut vai virtuves katliņus, es vienkārši redzu, ka es to varu iekombinēt ritmā, ka tas dod citu krāsu. Vai arī, teiksim, es lietoju radio, jo tajā ir dažādi trokšņi, kas īstenībā ir ļoti forši un tos var pielietot. Un tam nav jābūt kaut kam perfektam. Tu pārveido defektu par efektu. Vai arī, piemēram, ritenis. Tas dod krāsu, skaņu un idejiski ļoti iederas attiecīgajā skaņdarbā.

M.P.: Kas tavuprāt notiek Latvijas džeza mūzikā?

A.O.: Nu, tik daudz cik es esmu redzējis un dzirdējis, es nezinu, iespējams tas ir informācijas trūkums, kaut gan informācijas apjoms ir neiedomājami liels… Trūkst spēcīgu līderu un spēcīgu projektu vai ansambļu, kuriem būtu konkrēts “mesidžs”, ko viņi gribētu savā mūzikā pateikt, un ar kādiem līdzekļiem viņi to panāk, un vai viņi to attīsta vai nē.

M.P.: Ignorējot faktu, ka jāpelna naudu, tu spītīgi paliec pie sava…

A.O.: Jā, kā piemēram to dara Edgars Rubenis ar Mona de Bo. Es uzskatu, ka tas ir progresīvākais ansamblis Latvijā. Kā es pirms tam teicu: bībops ir bībops, labi, mēs visi esam vienojušies, tas ir bijis un tas tā ir. Mēs visi to varam spēlēt, cik labi gribam, bet tas nav nekas jauns. Man ir sajūta, ka šeit viss ir tā mazliet iesūnojis – muzikāli divdesmit gadus atpakaļ. Arī paklausoties vietējo popmūziku var dzirdēt, ka tiek lietotas ļoti vecas lietas un, protams, arī dzirdamas ietekmes no lielās komercijas. Popu var spēlēt pilnīgi citādi un arī roku var spēlēt citādi, ģenerējot savas idejas. Es domāju, ka mazliet pietrūkst atļaušanās, eksperimenta un… ko par to teiks pārējie, un savā ziņā arī protesta pret to, kas notiek. Nevajag baidīties meklēt kaut ko netradicionālu! Es vienkārši redzu, ka tā te notiek: veca popmūzika nedaudz modernās skaņās, veca melodija hiphop ritmos, tā pat kā pāratskaņotā Mežrozīte 100 reizes dažādos stilos… Tas tāds sarkastisks salīdzinājums par to, kā pašlaik notiek, nevienu neapvainojot. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Vai arī, ņem kādu mākslinieku un iedziļinās tajā tik ļoti, ka sāk jau spelēt kā viņš. Tā kā kādreiz krievu laikā teica: “Под кого ты играеш? Я играю под Колтрейнам.” Es domāju, ka tas ir pats sliktākais kompliments ko tev kāds var pateikt: “Bija baigi forši, skanēja kā tas un tas!” Man liekas, tas ir drausmīgi.

M.P.: Ko tu ieteiktu Latvijas mūziķiem un arī tieši bundziniekiem?

A.O.: Jaunajiem mūziķiem es ieteiktu rakstīt savas orģinālkompozīcijas, lai arī kādas tās būtu. Censties organizēt ansambļus, kas nebūtu kā projekti, kuros mainās cilvēki, bet grupa kurā apvienojas cilvēki, kuri vēlas darboties kopā, raksta orģinālmūziku un cenšas eksperimentēt ar visdažādākajiem līdzekļiem: Ar harmoniju, ritmiem, netradicionālu pieeju, ar dejām, ar video, gaismas efektiem… Es nezinu, vai kaut ko vajag meklēt mūsu folklorā. Mums vairāk ir melodija un vilkšana, bet nav nekas tāds ritmisks, kad tu, teiksim, salīdzini ar Balkānu mūziku. Jā, vajag rakstīt orģinālmūziku un censties spēlēt ilgāku laiku kopā, un pastāvēt par to, lai arī ko teiktu citi! Nevajag baidīties! Vajag meklēt pašiem sevi arī savā individuālajā spēlē!

Runājot par bundziniekiem, visas grāmatas, ko mēs mācāmies, ir ļoti labi, bet nepalikt tur. Eksperimentē ar to, ko jau proti! Pamēģini citādāk! Piemēram, apgriez kādu ritmu otrādi, pieliec klāt citas skaņas! Vai tā būtu elektronika, vai grabuļi, vai netradicionāli šķīvji vai miskastes. Bet, ja skatāmies tikai uz instrumentu, tad vajadzētu mēģināt visu griezt otrādi un meklēt, un censties saskatīt tās lietas, kas tev patīk. To tu paņem un lēnām izstrādā, un sāc pielietot tajā pašā veidā kā teiksim tu spēlētu kādu dziesmu, tu zini, ka tev tur jāspēlē tā, jo simts ierakstos tas ir spēlēts tieši tā, bet tu paņem savu jauno ideju un integrē tajā. Nu, protams arī grūvs. Jāstrādā pie precizitātes un skaņas. Bet katram tas ir individuāli, vai viņš izvēlas skaņot augstāk vai zemāk, vai ļoti dažādi. Es cenšos katram projektam, kurā es piedalos, pieiet ar savu stilu un izvēlos to, kas  nepieciešams. Man ir svarīgi atrast interesantas partijas, lai es varētu celt šo ansambli. Es domāju, tas attiecas uz visiem instrumentiem. Svarīgi meklēt savējo un bagātināt ar idejām citus. Dažreiz tu saņem noraidošu atbildi, bet dažreiz nē, bet tu centies pastāvēt uz savu un pienāk tas moments, kad cilvēki saka, jā, tas ir baigi forši.

M.P.: Kādos projektos tu šobrīd spēlē?

A.O.: Es daudz spēlēju studijās, tūrēju ar visdažādākajiem ansambļiem, bet man pašam savu porjektu nav.

M.P.: Bet vai tu raksti savu mūziku?

A.O.: Jā, man ir tādi nelieli aizmetņi. Un man ļoti patīk aranžēt un producēt. Arī uz vietas – studijā vai mēģinājumos.

M.P.: Bet konkrētas grupas un projekti?

Artis Orubs ierskstu studijā

A.O.: Cesar Latore trio. Tur es vienkārši esmu saidmens, bet mēs visi viens otru papildinām. Tāpēc arī tas tā skan. Spēlēju ļoti dažādu mūziku, arī progresīvo roku un brazīļu mūziku, filmu mūziku. Starpcitu, man ļoti patīk arī kantrī mūzika. Oktobrī (2008) es centīšos atvest vienu progresīvā roka sastāvu Kokatus. Ar šo sastāvu mēs ierakstījām albumu Rīgā. Aprilī būs aktīvs arī neliels kvintets no Portugāles, kurā es spēlēju bungas. Es centīšos arī šo projektu atvest uz Rīgu. Un ir jau vēl dažādi blakus sastāvi.

M.P.: Tad darba tev šobrīd netrūkst?

A.O.: Jā, netrūkst.

M.P.: Vai tu pieļauj tādu iespēju, ka tu varētu atgriezties Latvijā?

A.O.: Katru reizi, kad atbraucu uz Latviju, es gribu šeit palikt, bet pagaidām tas nepiepilda manus sapņus. Es nekādā ziņā necenšos kaut ko pierādīt vai pateikt, ka es esmu labākais. Man vienkārši ir iespēja atvest kādu ansambli, kas ir mans ieguldījums Latvijas vai Baltijas muzikālajā kopskatā. Es noteikti vēlētos atgriezties, bet ne tagad. Man ir savi nodomi, ko es vēlos izdarīt un sasniegt. Šis ir tikai sākums.

M.P.: Ko tu vēlies sasniegt?

A.O.: Man ir savi sapņi, bet tas lai pagaidām paliek neizpausts.

M.P.: Ja sapņi piepildīsies, tad mēs redzēsim!

A.O.: Jā. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas piepildīsies. Tas ir tikai laika jautājums.