Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Kā Tu nonāci līdz džeza ģitārai?

Andrejs Jevsjukovs: Ģitāru sāku spēlēt, kad man bija 13 gadi. Tad vēl bija Padomju Savienība, drūmi apstākļi. Tajā laikā informāciju nevarēja dabūt tik viegli kā tagad – ieslēdz internetu, un viss ir.

M.P.: Kurā gadā Tu sāki spēlēt ģitāru?

Andrejs Jevsjukovs jaunībā

A.J.: Tas bija… 1978. gads. Kā jau visi puiši, vienkārši dabū ģitāru, un mēģina spēlēt. Tajā laikā mana mīļākā grupa bija Bītli. Pēc tam rokmūzika:Led Zeppelin, Deep Purple, Nazareth, Slade, Santana, Kleptons – visi tā laika monstri. Kad man bija 15 gadi, es sāku spēlēt grupās. Īpaši skolas grupā – dejas. Repertuārā bija tie paši Bītli, Čelentano, viss, kas tā laika jauniešiem bija modē. Kad jau kādus 5 vai 7 gadus biju spēlējis, tāpat kā daudzi skolnieki, kuri nāk pie manis mācīties, sapratu, ka man nepietiek ar to, ko zinu – ar to ir par maz. Es jau spēlēju grupās un skaitījos diezgan labs ģitārists, pašam arī bija prieks, ka es jau māku, zinu visu repertuāru. Bet tad man kaut kā pieleca, ka tas, ko es spēlēju, patiesībā ir ļoti primitīvi, elementāri. Nu, tik maz, ka man vēl jātrenējas gadiem! Sāku pašmācības ceļā vingrināties, meklēt informāciju – elementāro mūzikas teoriju. 20 gadu vecumā man viss pārslēdzās, manā ceļā parādījās tāds cilvēks, personība Valērijs Beļinovs (Валерий Белинов). Viņš bija Noras Bumbieres vīrs, spēlēja Modo… Viņš bija labākais tā laika džeza un fusionģitārists Latvijā. Viņš man vaicāja, vai es nevēlos piedalīties viņa grupā? Viņš bija tik slavens, ka es, protams, nevilcinoties piekritu. Tad es aizbraucu pie viņa uz Salaspils kultūras namu, un skatos, viņš tur sēž un pasniedz ģitāras spēli vienam savam skolniekam. Tad man pieleca, ka viņš mani aicināja nevis spēlēt savā grupā, bet mācīties skolnieku grupā. Viņš bija viltīgs. Es paklausījos, kā viņš spēlē, un sapratu, ka man tiešām pie viņa ir ko mācīties. Tad es pie viņa mācījos kādus 3 mēnešus. Apguvu džeza improvizācijas un harmonijas pamatus. Pēc tam es turpināju patstāvīgi. Man ļoti gribējās iegūt izglītību ģitāras spēlē. Nebija kur mācīties. Trīs, četrus mēnešus gāju klasiskās ģitāras kursos. Bet tas nebija mans. No Valērija es uzzināju, ka var neklātienē mācīties Maskavas Mākslas universitātē un dabūt vismaz teorētiskās zināšanas. Tur es mācījos trīs ar pus gadus un apguvu elementāro teoriju un klasisko harmoniju. Pirmais džeza mūziķis, ko es klausījos bija Mailzs Deivis (Miles Davis). Tas bija fusion, džezroks. Tajā laikā ar Mailzu spēlēja arī Džons Skofīlds (John Scofield) un Maiks Sterns (Mike Stern). Man ļoti iepatikās. Vai tad tas ir džezs? Pēc tam pamazām, protams, tie visi vecie – tradīcija – un arī modernāki… Protams, bija grūti dabūt informāciju, bet es dabūju visādas skolas: Džona Skofīlda, Džo Pāsa (Joe Pass), Skota Hendersona (Scott Henderson), Frenks Gembls (Frank Gamble), arī Džordža Rasela (George Russell) līdisko koncepciju. Pats to visu turpināju apgūt, lai man būtu pilnīgi skaidrs, kas tur notiek.

M.P.: Vai tos materiālus Tu dabūji vēl padomju laikos?

A.J.: Tas laikam bija 88. vai 89. gads…

M.P.: Kur padomju laikos tādas lietas varēja dabūt?

A.J.: Bija ļoti grūti ar instrumentiem, materiāliem – kāds atveda no Amerikas… Tagad ienāc veikalā – viss ir, bet tajos laikos tikai kaut kāds krievu “Urāls”. Vispār nenopietni instrumenti… Savu Ibanez, ko es spēlēju ilgu laiku, es dabūju par nenormāli lielu naudu. Man trīs gadus bija jāstrādā, lai sakrātu naudu. Tagad cenas ir tik smieklīgas, ka katru mēnesi var pirkt jaunu ģitāru. Ar informāciju bija ļoti grūti. Valērijs palīdzēja. Viņam Amerikā bija kaut kādas pazīšanās, pats sūtīja, maksāja naudu. Es arī viņam maksāju… Tajā laikā 100 rubļu bija vidējā alga. Un tā “skola”, ko mēs pārrakstījām no Valērija maksāja 100 rubļu. Mūsdienās tas būtu līdzvērtīgi apmēram 500 vai 700 latiem.

Andrejs Jevsjukovs

M.P.: Diezgan iespaidīgi…

A.J.: Nu, jā… Un tad kādu trīs gadu laikā es pats to improvizāciju un harmoniju apguvu. Kad man bija jau 23 gadu, es pats arī sāku pasniegt ģitārspēli. Sanāk, ka tagad man jau ir 20 gadu pedagoģiskā prakse.

M.P.: Cik ļoti nozīmīgs Tev ir pedagoģiskais darbs?

A.J.: Manuprāt, tas ir pienākums. Tie varbūt ir skaļi vārdi, bet, ja neviens to nedarīs, tad… Bet patiesībā kaut kādā mērā tā arī ir. Jauniešiem un ne tikai jauniešiem dažreiz ir tādas pesimistiskas domas, ka tikai tur Berklijā to var iemācīties, bet es cenšos mainīt šo domu un pierādīt, ka viss ir iespējams. Nav obligāti jābrauc un jāmaksā lielu naudu! Tepat Doma kora skolā jaunieši mācās dienas nodaļā par velti. Galvenais pašiem trenēties!

M.P.: Tagad parunāsim par Tavu nesen iznākušo albumu. Kā Tev tas viss sākās?

A.J.: Mana daba laikam ir tāda, kad es sāku spēlēt ģitāru, man uzreiz bija vēlēšanās kaut ko sacertēt pašam. Kad es klausījos Bītlus, protams, man ārā nāca līdzīga mūzika – parastas, vienkāršas, naivas dziesmas. Protams, kad sāku klausīties džeza mūziku, man parādījās jaunas idejas. Kad es biju pusaudzis, man bija pieci Bītlu albumi, un es tos gadiem klausījos katru dienu. Visas dziesmas zināju no galvas un dziedāju tām līdzi. Dažas dziesmas man patika tik ļoti, ka es pie tām gandrīz vai dejoju.

M.P.: Kuras tās bija?

A.J.: Nu, es tagad nevaru nosaukt tos nosaukumus… Tur bija daudz – pieci albumi tomēr. Ko es gribēju teikt: divas man nenormāli patika, bet vienu es pārtinu – nu, vispār nepatika. Pēc tam atkal: divas, trīs patīk, viena nepatīk. Es jau sen sapratu, ka mana gaume ir prasīga, izvēlīga. Un, sacerot mūziku, man bija ļoti stingra pieeja: “Teši tas man patīk!” Nevis paņemt kaut kādu standarta harmoniju, uzrakstīt kaut kādu standarta tēmiņu, un, lūk, tas ir mans gabals. Nē, man ir pilnīgi cita pieeja. Tā nav kaut kāda tur pretenzija, drīzāk – dabiska nepieciešamība.

M.P.: Mēģināt atrast priekš sevis kaut ko jaunu?

A.J.: Jā, jaunu un manā uztverē gaumīgu. Īpaši man patīk neierasti, nestandarta vai vienkārši skaisti skanoši harmoniskie risinājumi. Priekš manis skanīgi… Neviens cilvēks komponējot nevar zināt vai tas ir kaut kas pilnīgi jauns vai jau 300 reizes kaut kur izmantots. Bet, ja es pilnīgi godīgi pats atradu, un tur iznāk arī kaut kāda tēma, un es konstatēju, ka tādu mūziku es nekad neesmu dzirdējis… Protams, varbūt man vienkārši netrāpijās, bet priekš manis tas ir kaut kas pilnīgi jauns.

M.P.: Cik sen Tu reāli sāki mājās ierakstīt savu albumu? Es atceros, ka Tu sāki jau pirms vairākiem gadiem.

A.J.: Kaut kur pirms pieciem gadiem. Bet dators man mājās parādījās pirms 7 gadiem. Bet vēl pirms tam es ļoti daudz mēģināju savas kompozīcijas ierakstīt citur ar reāliem mūziķiem dzīvajā. Aicināju kolēģus, uzrakstīju viņiem notis, divi mēģinājumi un pēc tam studijā. Pēc tam klausos: “Nē, ārprāts!” Tāpēc, ka visi nav iedziļinājušies tajās kompozīcijās, spēlē ko grib – neritmiski, aranžējuma nav… Vienkārši – nav nopietni. Tad es domāju, ja neiet ar dzīviem mūziķiem, tad jāmēģina sadarboties ar kādu aranžētāju. Tad es pusgadu braukāju pie viena aranžētāja, sēdēju kopā ar viņu, viņš spieda pogas, es koriģēju, kā spēlēt basu, utt. Beigu beigās es patērēju ļoti daudz laika un naudas, un sapratu, ka tas ir pilnīgi, nu, nevis garām, bet smieklīgi. Primitīvas skaņas… Tembru izvēle, tas ir ļoti svarīgs moments producēšanā. Katram tembram ir ļoti liela nozīme, kā tie iet kopā.

M.P.: Tātad šajā albumā Tu pats izvēlējies visus instrumentu tembrus un pats visu saliki? Un visi aranžējumi Tevis paša, un arī pats visu iespēlēji?

A.J.: Jā… Vienīgi 4 skaņdarbos Gints Pabērzs iespēlēja saksofonu. Cilvēki man vaicā, cik ilgi es jau strādāju pie albuma, bet divos vārdos atbildēt nevar. Kad es dabūju datoru, es vispār neko nesapratu. Kā to vispār ieslēgt? Pēc tam man bija jāatrod cilvēku, kurš man palīdzēja dabūt programmas un apmācīja, kā ar to strādāt. Tur jau aizgāja viens gads. Sākumā iemācījos ierakstīt ģitāru. Vajadzēja arī dabūt skaņas karti. Ierakstīju uz ģitāras akordus un tēmu, un sapratu, ka tas neskan – divas ģitāras, tas ir pilnīgi neinteresanti. Paklausījos 20 sekundes, un uzreiz apnika. Arī ģitāras skaņas kvalitāte neapmierināja. Pašdarbības variants. Secināju, lai mūzika skanētu nopietni, būs jātaisa aranžējumus ar visiem instrumentiem, lai skaņdarbam būtu forma – ievads, tēma improvizācija… Bez tā, ka man vajadzēja komponēt, pašam spēlēt, vajadzēja vēl kļūt par producentu un aranžētāju. Viss pašam jāiemācās. Latvijā vispār ar tiem aranžētājiem diezgan grūti. Raimonds Macats ir viens no labākajiem aranžētājiem, bet, kad Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļas vadītājs aicināja viņu pasniegt aranžēšanu Raimonds teica: “Ko es varu mācīt? Es pats pašmācības ceļā visu apguvu, es taču neprotu mācīt. Es par šīm lietām neko nevaru pastāstīt. Es vienkārši klausījos mūziku, analizēju un tagad mana gaume, intuīcija un pieredze mani vada.” Un man arī līdzīgā veidā pašam vajadzēja visu apgūt.

M.P.: Un kāds skats nākotnē? Ko tālāk gribētu realizēt?

A.J.: Tā kā man šajā ierakstā ir programmētie instrumenti, daudzi man vaicā, vai es negribētu to pašu uztaisīt ar īstiem mūziķiem. Protams, ka es gribētu! Prezentācijā mēs dažus skaņdarbus spēlēsim dzīvajā, tad arī novērtēsim, kā tas izklausās.

Protams, man gribās iet tālāk – realizēt jaunas idejas. Ir doma sākt gatavot jaunu albumu, veidojot tādus aranžējumus, lai tas būtu reāli spēlējams dzīvajā. Bet godīgi sakot mūsu apstākļos tas būtu ļoti grūti paveicams, jo visi profesionālie mūziķi, ar kuriem tas būtu reāli iespējams, ir ļoti aizņemti. Visi pārsvarā piedalās komerciālos projektos – pelna naudu. Par jaunradi reti kurš domā, kurš būtu gatavs pus gadu mēģināt – gatavot programmu bez samaksas. Un beigu beigās šo programmu gandrīz nav kur spēlēt. Mūsu klubos parasti tiek spēlēts zināms repertuārs: vai nu funk, vai standarti. Piemēram, “Silvesteri Orkesteri” un vēl daži ir reti izņēmumi, kuri komponē savu mūziku, realizē savas oriģinālidejas.

Otrkārt, organizēt mēģinājumus būtu milzīgs sasprindzinājums. Tu atnes skaņdarbu, tev ir priekšstats, kā to vajadzētu spēlēt, bet, kad visi sāk spēlēt, skan pilnīgi citādāk. Ja tu gribi, lai tava ideja paliek, tad nāksies cīnīties. Bet tas nevienam nepatīk – cilvēki apvainojas. “Es pats esmu meistars! Es gribu spēlēt šādi!” Tad vai nu kompromiss, un no tavas idejas paliek tikai kādi 10 procenti, vai arī milzīga cīņa, un beigu beigās sabojātas attiecības ar kolēģiem.

M.P.: Kur var nopirkt Tavu disku?

A.J.: Visos lielākajos veikalos jau 3 nedēļas. Izdevnīcības “Laula R” galvenais direktors, priekšnieks piekrita izdot šo disku neskatoties uz to, ka tas nevar būt īpaši izdevīgi. Izrādījās, ka jau pirms gada viņš izdeva disku, kur bija Gunāra Rozenberga aranžējumi tautas mūzikai. Tātad šī izdevniecība ir vismaz tuvāk džeza mūzikai, nekā citas izdevniecības, kuras izdod tikai popmūziku. Tu atnāc pie viņiem: “Nē, nē, nē! Tas mūs pilnīgi neinteresē, tās ir tavas problēmas.”

M.P.: Kādi ir Tavi lielākie sasniegumi, ar kādiem ievērojamiem mūziķiem kopā esi spēlējis?

A.J.: Nekur prom nebraucot, man bija iespēja spēlēt kopā ar slaveno amerikāņu džeza bundzinieku Braienu Melvinu (Brian Melvin). Džemā spēlēju kopā ar Stenliju Džordanu (Stanley Jordan). Džemojis esmu arī kopā ar Ēriku Marientālu (Eric Marienthal). Saulkrastos bija arī tāds ģitārists Deivids Beikers (Dаvid Baker), ar viņu spēlējām koncertos. Es nevaru lepoties, ka es būtu spēlejis ar daudziem pasaules līmeņa džeza mūziķiem, bet tikai ar dažiem, jo dzīvoju Latvijā un reti braucu uz ārzemēm, un tas nav mans mērķis – spēlet ar daudziem un pēc tam par to visiem stāstīt, kāds es malacis.

M.P.: Un kas ir Tavs mērķis?

A.J.: Labs jautājums, starp citu. Daudz par to esmu domājis. Es arī pats sev uzdevu šo jautājumu. Daudzi mani paziņas jau sen ir aizbraukši prom uz ārzemēm. Laiku pa laikam mani joprojām aicina uz turieni. Un es sev uzdodu jautājumu: vai man tas ir vajadzīgs? Vai es gribu pasaulei pierādīt, ka esmu baigais ģēnijs vai talants? Atbilde ir – nē. Man tas neinteresē. Bet, ko tieši es gribu? Es vēlos radīt mūziku, kuru man pašam būtu patīkami klausīties. Es esmu ļoti izvēlīgs. Liela daļa džeza mūzikas, ko es esmu klausījies, es to darīju vairāk mācību nolūkā – analizēju frāzēšanu, kā improvizē. Bet pašam man liela daļa šo ierakstu nešķita aizkustinoši. Pa īstam patika varbūt tikai kādi 5 procenti no visa, ko klausījos. Tas attiecas arī uz maniem mīļākajiem ģitāristiem, kurus es ļoti cienu: Džons Skofīlds, Maiks Sterns, Pat Metheny, Pat Martino, Robben Ford, Larry Carlton, Wes Montgomery, George Benson… Es viņus ļoti cienu un uzskatu par saviem skolotājiem, bet ir ļoti maz albumu vai konkrētu skaņdarbu, kas man patiktu kā mūzika.

M.P.: Un tagad mazliet par Latviju. Tu jau lielā mērā atbildēji uz manu nākamo jautājumu, runājot par disku, bet tomēr: kā Tu vērtē, kas notiek Latvijas džeza mūzikā?

A.J.: Man ir liels prieks, ka parādās ļoti daudz gados jauni, enerģiski un talantīgi mūziķi, kuri interesējas par džezu un ļoti īsā laikā ir kļuvuši par meistariem. Piemēram, mūsu Doma kora skolas studenti: Toms Poišs, Rūdolfs Macats, Matīss Čudars – viens no maniem vistalantīgākajiem skolniekiem. Tieši pēdējos gados parādījās ļoti daudz jaunieši, kuri interesējas un viņiem tas padodas. Protams, to noteikti ietekmēja situācija valstī, bet gadus desmit, piecpadsmit atpakaļ kaut kā nebija jaunu mūziķu. It kā jau vairāki nāca pie manis mācīties, bet pēc tam neviens nepalika mūzikā. Acīm redzot bija grūti eksistēt… Vēl jau arī tas, ka mūsu valstī džeza mūzika nav tik pieprasīta…

M.P.: Bet tas jau varbūt ir arī otrādi – kamēr mēs nedosim tikmēr nebūs pieprasījuma.

A.J.: Tas arī, es piekrītu. Bet tomēr nav tā kā Holandē, vai citur, kur ir daudz klubu, kuros spēlē dzīvo mūziku. Bet šeit tikai kādās trīs, četrās, piecās vietās var spēlēt džezu… Un arī cilvēki nenāk īpaši daudz.

M.P.: Bet tomēr beidzamajos gados interese taču ir augusi?

A.J.: Noteikti, noteikti.

M.P.: Tad jau viss kārtībā – progress ir.

A.J.: Protams. Es vienkārši domāju… Man kā pedagogam ir svarīgi, lai tiem talantiem, kuri pie manis mācās, lai viņiem būtu ko darīt tālāk! Jo kad jauns cilvēks pieaug un sāk domāt par ģimeni, kā nopelnīt un tadām lietām, tad viņam nākas saskarties ar skarbo realitāti – vienkārši jāpelna nauda. Ļoti daudzi vienkārši neiztur tādu slodzi – viņam nākas strādāt citu darbu.

M.P.: Tad varbūt kādi ieteikumi jaunajiem mūziķiem?

A.J.: Lai sāktu mācīties džeza ģitāru, pirms tam 3 līdz 7 gadus vajadzētu vienkārši pamācīties ģitāru jebkurā stilā: vai klasisko mūziku, vai blūzu, rokenrolu, fankī vai rokmūziku, lai apgūtu instrumentu, zinātu tonalitātes, gammas, arpēdžijas. Un tehniski arī, ja ne ātri, tad vismaz vidējā tempā jāprot kustēties. Šobrīd Latvijā jau ir kur mācīties – arī es pats pasniedzu RPIVA un Rīgas Doma kora skolā un mani bijušie skolnieki pasniedz vairakās vietās. Tagad informācija ir pieejama. Ir internets… Labas “skolas” ir Džonam Skofīldam, Džo Pāsam, tās pašas Berkleemetodes var vienkārši dabūt par velti…

M.P.: (Smejas)

A.J.: Mācību materiāli tagad ir pieejami. Galvenais, lai ir interese, un interese šobrīd ir daudz lielāka nekā pirms 10 gadiem. Vienīgais, kas mani uztrauc, kā pēc tam izdzīvot ar džeza mūziku un džeza ģitāru. Tāpat nākas spēlēt arī citu mūziku.

M.P.: Vai, noslēdzot šo interviju, vēlies vēl ko teikt?

A.J.: Topošajiem ģitāristiem vēlu pacietību, izturību, mīlestību un nepadoties, neskatoties uz to, ka apkārtējie apstākļi ir ļoti nospiedoši. Bieži vecāki ļoti traucē, pārmet: “Tu visu laiku tikai spēlē savu ģitāru. Tev jādomā par nākotni, kur strādāsi, kā pelnīsi! Ar tavu mūziku nevar neko nopelnīt.” Tas, protams, traucē. Bet dadzi mani studenti ļoti trenējas un cenšas, un man ir liels prieks un izbrīns, ka viņi tik īsā laikā tik daudz iemācās. Tas pats Linards Šveklis, pa trim gadiem iemācījies tik daudz. Mēs stundās jau spēlējam bībopu, Koltreina Giant Steps. Es brīnos, kā tas vispār ir iespējams. Cilvēks nopietni strādā. Daudzi netic, slinko vai laika nav, un attiecīgi progress arī ir ļoti lēns. Nu, laikam jau pietiks…