Autors: Zigmunds Žukovskis

Labdien, cienījamie un patiesie basa spēlētāji un entuziasti! Pagājis kāds laiciņš kopš pēdējās reizes, kad mēs redzējāmies  rakstu darbu ietvaros, bet ceru, ka jūsu radītās basa notis ir tikpat izteiksmīgas kā vienmēr un vēl basīgākas kā līdz šim.

Un tā, bezrūpīgi staigājot pa saules pielietajām basa līniju pļavām, šodien esam nonākuši līdz meža brikšņiem, kur saule iespīd visai reti, bet lielāko tiesu grand pērkons, plaiksnī zibens un gāž nepārtraukts lietus – esam nonākuši pie vispretrunīgāk vērtētās lietas un parādības mūziķu dzīvē, pie lietas, ap kuru ir lauzts tik daudz šķēpu un mediatoru – mēs esam nonākuši pie metronoma.

Bet! Mežā skan balsis! Viena no visskaļākajām balsīm, kura skan šajā mūža mežā ir – ar metronomu vispār nav jāspēlē; tas traucē grūva sajūtai (un kas tas tāds – grūvs?). Vēl viena, mazliet klusāka, balss sauc: Jā, metronoms ir laba lieta, bet tad cilvēks sāk spēlēt kā digitalizēts robots.

Hmmm..! No šiem izteikumiem skaidrs ir viens – metronoms apbrīnojami vienprātīgi tiek uztverts un vērtēts kā personības brīvas izpausmes ierobežotājs, tāds sava veida skābekļa piegriezējs basa nošu izslāpušajiem.

Labi! Var jau braukt ar Ferrari, kam ir trīsstūra riteņi un teikt, ka tas ir baigais džezs, bet laikam jau tīkamāk tomēr braukt ar golfiņu, kam ar riteņiem viss ir kārtībā. Un vēl derētu atcerēties, ka ritms ir ļoti būtiska un neatņemama mūzikas sastāvdaļa un, lai gan par to tiek runāts mazāk, jo tas grūtāk skaidrojams, arī šeit var ieviest zināmu skaidrību. Ritms – tā ir apkārtējā pasaule! Dienas un nakts maiņa, gadalaiku maiņa, mūsu sirdspuksti – viss tas ir ritms! Ritms – tā ir dzīvība un mūzikas dzīvība ir ritms! Ritmu raksturo paredzamība. Iedomājaties, cik pārsteigti mēs justos, ja sagatavojušies labi relaksēties jūrmalā, pasākums pēkšņi beigtos nesācies, jo saule negaidīti dienas vidū norietētu. Tādu pašu efektu rada ritmiskā figūra, iespēlēta nepareizajā laika telpā! Bet, runājot vienkāršāk un piezemētāk, varētu teikt, ka ritms – tās ir garšvielas ēdienā! Jūs varat sarūpēt vislabākos un vissvaigākos (un dārgākos!) produktus, bet bez garšvielām no tiem pagatavotais ēdiens labākā gadījumā būs negaršīgs, sliktākā – nebaudāms. Tāpēc sāksim šķetināt no viena gala un mēģināsim visu salikt pa plauktiem.

Tātad – kas ir ritms?

Ja atšķiram vienu no nedaudzajām, latviešu valodā,  vēl tālajā 1965. gadā izdoto grāmatu ,,Mūzikas elementārā teorija”(autori V. Utkins un L. Krasinska), tad varam izlasīt, ka par ritmu sauc ,,dažāda ilguma skaņu maiņu, kas sakārtota ar metra palīdzību.” Hm! Un kas tas tāds  – metrs? Vai tas ir lineāls vai arī mērlenta, līdzīgai tai, ar kurām celtnieki mēra ceļamās mājas? Lasām tālāk! ,,Mūzika ir māksla, kas noris laika plūsmā. Šīs norises pamatā ir nepārtraukta uzsvērto un neuzsvērto laika sprīžu maiņa. Skaņas, kas sakrīt ar uzsvērtajiem laika sprīžiem, izceļas starp pārējām skaņām kā spēcīgākas, skaļākas. Šādas izceltas skaņas sauc par akcentētām, bet skaņas izcelšanu par akcentu. Tā mūzikā nepārtraukti noris stiprāko un vājāko skaņu mija – akcentu maiņa. Vienmērīgu akcentu maiņu mūzikā sauc par metru.”

Lai gan ir vairāki neritmiskuma izpausmes veidi, tautā ar neritmisku spēlēšanu saprot ritmisko figūru spēlēšanu ārpus metriskajām daļām, jeb, vienkāršāk izsakoties, neregulāru spēlēšanu starp metronoma sitieniem (regulāra spēlēšana starp sitieniem ir augstākā pilotāža, bet par to vēlāk). Šīs parādības pamatā ir nepietiekami attīstīta spēja vienādi uztvert telpu (attālumu) starp vairākiem, savstarpēji vienādiem, sitieniem. Šo spēju, kā jebkuru citu no cilvēka spējām, ir iespējams (un vajadzīgs!) attīstīt un, līdz ar to, arī kvalitatīvi uzlabot. Mani mīļie! Ja jūs gribat piedzīvot  mazāk sarūgtinājumu savā muzikālajā darbībā (it sevišķi tie rodas pēc ierakstu studijas apmeklējumiem) un gūt patiesu gandarījumu par padarīto, atcerieties, ka instrumentālistiem jāspēlē un vokālistiem jādzied ritmiski! Par to, kā šo spēju apzināt un attīstīt nākošo reizi raksta otrajā daļā līdz ar praktiskiem vingrinājumiem. Pagaidām Chao! ZZ.