Autors: Valērijs Kopmans
Tulkoja: Jānis Daugulis

Ivars Mazurs

Leģendārajam latviešu džeza mūziķim – pianistam, aranžētājam, džeza orķestra vadītājam, slavenākajam 50-60 gadu džeza mūzikas pārstāvim Latvijā – 80!

Džeza mūzika jau no agrīniem jaunības gadiem kļuva par Ivara mūža aizraušanos. Stundām ilgi viņš klausījās to pa radio, skaņu platēm. Sevišķi Ivaram patīk  Count Basie orķestris, tā blīvais skanējums, neticamais ritmiskais spiediens. Pat neticējās, ka tā var spēlēt dzīvi cilvēki. 1946.gadā viņš stundām ilgi sēdēja Radiokomitejas  džeza orķestra mēģinājumos, kurus vadīja talantīgais pianists Ļev  Tokarev, cenšoties saprast visus  benda spēles smalkumus. Orķestris spēlēja gan melodijas no „Saulainās ielejas serenāde” , gan pašu pazīstamāko amerikāņu džeza klasiku.. Taču tas neturpinājās ilgi. Pēc diviem gadiem sākās „aukstais karš”, vārds „džezs ” kļuva aizliegts, un visai drīz orķestris tika likvidēts.

Ivara vecāki – pazīstami  tā laika Latvijas ārsti, nebija apmierināti ar dēla aizraušanos, jo viņā redzēja tikai ķirurgu. Vienmēr tie priecājās par dēla rokām, kas izskatījās kā speciāli radītas šim amatam. Pēc skolas beigšanas Ivars tomēr iestājas medicīnas institūtā, ,taču pēc trešā kursa tomēr izlemj to pamest, jo mīlestība uz mūziku, uz džezu tomēr ņēma virsroku. Tajā laikā viņš jau labi spēlēja klavieres.

Spēlēt viņš sāka Vērmanes parka restorāniņā. Orķestrī spēlēja slavens trompetists Voldemārs Lācis. Kā beļģu džeza kluba biedrs viņš līdz kara sākumam saņēma jaunākās skaņuplates un notis. Tā  Ivars stundām ilgi mēdza sēdēt pie viņa mājās, klausoties pasaules zvaigžņu ierakstus.

40 – 50 gados  Mazurs spēlē ansamblī „Six” .Tur ar savām improvizācijām izceļas tenorsaksofonists Gunārs Kušķis. Drīz arī Ivars sāk rakstīt savus pirmos aranžējumus. Melodijas, kas tiek dzirdētas klausoties skaņuplates vai radio, itin drīz nokļūst ansambļa repertuārā. Publikai patīk tāda veida mūzika – mūsdienīga, jauna skanējuma ziņā. Ansamblis spēlē deju vakarus vairākos pilsētas klubos. Sevišķi karsti viņus uzņem medicīnas darbinieku klubā. Galvenais – ansambļa spēlē parādās džeza elementi.

Vasaras laikā Jūrmalā, Majoros atpūtnieku publikai  patika apmeklēt restorānu „Korso”. Kopš 1953 gada „Korso” sāk spēlēt  Ivara mazura orķestris. Repertuārā  – „evergreen” džeza klasika svinga stilā : – Duke Ellington, George.Gershvin, Glenn  Miller… Orķestrī izcēlās solisti – improvizatori : tenorsaksofonists  Gunārs Kušķis, alta saksofonists Viktor Gņedovski, Kontrabasists un trompetists Boriss Kogans, bundzinieks  Oskars Mihelsons…. Daudzi viesi no citām pilsētām – aktieri, mūziķi , speciāli nāca uz „Korso”, lai klausītos  Mazura  orķestri.

Pēc vasaras sezonas beigām Mazura orķestris pārceļas uz Rīgu, uz elektromehāniskās rūpnīcas klubu, tautā sauktu par „Armatūru”. Kāpēc tolaik  orķestris tika uzskatīts par labāko Rīgā ?  Tāpēc, ka Mazurs – talantīgais aranžētājs, pianists, mērķtiecīgais un enerģiskais orķestra vadītājs patiesi mīlēja džezu, ne sevi džezā. Un viņam radās vēlme pastāvīgi  iepazīstināt cilvēkus ar  džeza mākslu, ar izcilu meistaru priekšnesumiem, ar vadošajiem izpildītājiem… Tieši tāpēc orķestrī vienmēr spēlēja labākie Rīgas mūziķi, tieši tāpēc  izpildītās mūzikas kvalitāte bija labākā.

Rudenī uz „Armatūras” orķestri atnāk jauni mūziķi – saksofonists Miervaldis Jonāns,, kontrabasists Isaja Gordon, trombonists Boris Raiskij…  Raiskij orķestrim izrādījās vērtīgs jaunieguvums – kā nekā labi izglītots, inteliģents, augstas klases mūziķis – īsts džeza profesors. Šanhajas benda vadītājs. 50 gadu vidū, ierodoties Rīgā, viņš neko īpaši nemeklēja, bet uzreiz atnāca pie Mazura, kurš viņu tūlīt arī uzaicināja spēlēt orķestra sastāvā.

Kā iepriekš – orķestra repertuārā – svinga stila kompozīcijas. 50 –to gadu jauniešiem patika deju vakari „Armatūrā”. Iekša tikt tur bija ļoti sarežģīti. Daudzi nāca uz klubu pat ne tāpēc, lai padejotu vai iepazītos ar meiteni, bet vienkārši pastāvēt pie skatuves un paklausīties teicamu džezu. Reizēm klubā ieradās komisijas, kurām bija jāpārbauda orķestra repertuārs. Amerikāņu džezu spēlēt nebija atļauts. Taču orķestrim bija teicama konspirācija. Ar zvanu pie ieejas mūziķi tika brīdināti par pārbaudi un kad „viesi” ienāca zālē, orķestris spēlēja …. krakovjaku.

Mazura orķestris nenoliedzami bija labākais pilsētā, un nav nekāds brīnums, ka tieši viņu 1954.gadā uzaicināja piedalīties Latvijas telecentra atklāšanas koncertā.

Kad 1957 gadā Latvijas PSR Filharmonijas paspārnē tika nodibināts Rīgas estrādes orķestris (REO) , tur aizgāja strādāt vairāki Mazura orķestra mūziķi. Tad  Ivars uz savu bigbendu – īstu „džeza skolu” uzaicināja jaunus un talantīgus izpildītājus – tenorsaksofonistu Raimondu Raubiško, alta saksofonistu Ivaru Birkānu, trompetistu Aivaru Krūmiņu, trombonistu Paulu Mierleju…. Un atkal „Armatūrā” pārpildīta zāle, atkal lieliski svingo Ivara Mazura orķestris…

Pēc pāris gadiem, nevarēdams atrast kopīgu valodu ar jauno kluba direktoru, Mazurs ar savu orķestri pamet nu jau par leģendu kļuvušo „Armatūru”.

Kopš 1963.gada Ivara Mazura bends spēlē kultūras namā „Draudzība”. Atkal panākumi, atkal pie svinga mūzikas nepārstāj dejot sajūsminātā publika. Deviņus gadus orķestris uzstājās „Draudzībā”. Taču nenovēršami tuvojās rok-mūzikas laiks un drīz jaunatne sāka dejot un priecāties citu melodiju un ritmu pavadībā. Uz skatuves  kāpā garmataini puiši ar ģitārām…

Uzskatot, ka mācīties nekad nav par vēlu, Ivars iestājas Latvijas valsts Konservatorijā un jau esot brieduma gados to sekmīgi pabeidz. Vēl strādādams „Armatūrā”, Ivars cenšas popularizēt džezu ne tikai ar mūzikas, bet arī ar vārdu palīdzību. Latvijas žurnālos parādās viņa  publikācijas par pasaules džeza vēsturi. Aizsākās viņa sadarbība ar Latvijas Radio, kura turpinājās līdz pat šim gadam. Vēl 1957.gadā, kad Mazuram kā lielākajai autoritātei džezā tika piedāvāts vadīt REO, viņš no piedāvājuma atteicās. Darbs Radio viņu interesēja daudz vairāk,- te atklājās iespējanopietni, dziļi pievērsties džeza mūzikas popularizēšanai. Redaktora, vēlāk arī vieglās mūzikas nodaļas priekšnieka amatā esot, bija pastāvīgi jābalansē starp vēlmēm un iespējām. ”Aukstā kara ” ar ASV – džeza dzimteni , kā arī ar visu rietumu pasauli –  laikā, padomju ideoloģijas attieksme bija visai skarba. Taču Mazurs – būdams gudrs un delikāts cilvēks, vienmēr atrada īstos vārdus, lai apstiprinātu savu radiopārraižu iziešanu ēterā. Un tā vairāk kā 50 gadus viņa balss ir skanējusi no radioaparātiem,  ir stāstīts par pasaules džeza vēsturi, par pazīstamākajiem, slavenākajiem džeza izpildītājiem, orķestriem, par Latvijas džeza zvaigznēm. Kopš 1976.gada Rīgā katru gadu norisinājās džeza festivāls „Vasaras ritmi”, un Mazurs bija pirmais , kurš ierakstīja visus festivālu koncertus, pēc tam tos atskaņoja ēterā.

Visus šos gadu laikā  novārtā nav pamesta aktīvā koncertdarbība, bieži ir koncertēts kopā ar jaunajiem džeza mūziķiem.

Un drīz mēs atkal varēsim vērot , kā viņa  rokas slīdēs pa klavieru melnbaltajiem taustiņiem – Ivara Mazura 80.gadu jubilejas koncertā, kas notiks 15.novembrī  17.00 kinoteātra „Rīga” lielajā zālē. Uz tikšanos koncertā !