“Katlu māju vēsie dūmeņi iebaksta debesīs jaunas mākoņu sugas. Ventilatori griežas, cerībā izvēdināt sastāvējušos nelaimi un sacirst kādu neuzmanīgi lidojošu sīkumu. Visuma pilieni aiztriec sauli aiz pakalna, kur tā atpūšas brītiņu. Vilcienu zaļie jāņtārpiņi gurdi lien pāri pļavām. Tikai tādi skaļi viņi šodien. Sliedes ir dzīvas – ja pieliek pie tām ausi, dažkārt var dzirdēt to sirdspukstus. Uzmanīgi! Neaizklausies pārāk ilgi.” (Oskars Herliņš)

Māris Plūme: Vai ar mūziku esi saistīts jau kopš bērnības?

Oskars Herliņš: Bērnībā saskare ar mūziku bija samērā pasīva. Te vislielākā loma bija tēva lenšu magnetafonam un radio, taču neatminos, ka būtu izrādījis īpašu interesi par mūziku. Pamatskolā mūzikas skolotāja gribēja mani iesaistīt korī un viņai tas arī izdevās uz kādu laiku. Tad, kad atkal bija kārtējā noklausīšanās, es tīšuprāt dziedāju tik slikti, cik vien var – šoreiz mani nepaņēma. Vispār mūzikas stundas man izteikti nepatika.

Kas Tev nepatika mūzikas stundās?

Es domāju, ka tā bija drīzāk tāda bara instinkta diktēta nepatika – toreiz likās, ka mašīnas un tehnika ir kaut kas nesalīdzināmi pārāks.

Pamatskolas beigās pēkšņi viss mainījās – atceros, ka man ļoti patika Elviss Preslijs un šlāgermūzika. Regulāri “drillēju” patēva lenšu magnetafonu. Pēc pamatskolas sāka parādīties interese par elektronisko klubu mūziku, kā arī par smago roku un metālu.

Un pēc pamatskolas sekoja garu matu un rokmūzikas periods? Ko klausījies? Vai pats arī kaut ko spēlēji?

Jā, pēc pamatskolas sāku audzēt matus un klausīties Slayer, Pantera, Metallica. Paralēli gan man patika arī elektroniskā deju mūzika. Tik dažādas ietekmes liecina par to, ka man bija draugi un paziņas ar ļoti dažādu mūzikas gaumi. Es sāku mācīties spēlēt ģitāru, kad man bija apmēram 18 gadu, taču pirms tam, jau apmēram pamatskolas pašās beigās es veidoju savas pirmās kompozīcijas ar datoru ZX-Spectrum 128. Dators bija aprīkots ar 3 kanālu skaņu procesoru, kuram bija visai ievērojamas iespējas. Atļaujos sevi uzskatīt par vienu no tiem dažiem cilvēkiem, kas ir Latvijas 8 bitu mūzikas aizsācēji.

O, tas ir interesanti! Vai Tev ir ieraksti no tā laika?

Ieraksti ir – tie aizvien vēl ir disketēs, digitālā formātā kā datora mūzikas redaktora darba faili. Laiku pa laikam ir doma tos pārveidot audio formātā, bet tam mūždien neatliek laika. Turklāt nezinu, vai gribu šos ierakstus publicēt, jo tie ir pirmie mēģinājumi…

Nu, jāteic, 8 bitu mūzikas pirmsākumi Latvijā izklausās gana vilinoši.

Gan jau kādu dienu. (smaida)

Bet kā ar bērnu mūzikas skolām? Vai Tev tas viss gājis secen?

Jā, ir gājis secen. Uz mūzikas skolu mani neviens pat nedomāja vest – tā vietā gāju zīmēšanas un rotaslietu pulciņos, kā arī trenējos austrumu cīņu mākslā.

Kas bija izšķirošie notikumi vai atziņas, kas Tevi pievērsa mūzikas radīšanai?

Tolaik mēs ar draugiem bijām iesaistījušies tā saucamajā “scēnā” – runa ir par datorpirātismu, kas kļuvis par savdabīgu mākslas formu. Sākotnējā ideja ir tāda, ka atsevišķi “hakeri” sāka “uzlauzt” spēles, lai novāktu kopēšanas aizsardzību vai ieliktu “mūžīgo dzīvību” iespēju. Šie hakeri sāka apvienoties komandās, veidot “intro” (skaisti noformētu izvēlni, kas piedāvā jau minētās opcijas, kā arī satur sveicienus citām hakeru grupām (kā arī nopēlumus nelabvēļiem) un citus tekstus). Ar laiku šie “intro”‘ tika noformēti aizvien bagātīgāk, hakeriem talkā nāca grafisko un audio mākslu pārstāvji, līdz tas viss izauga līdz demo – dažādu efektu un tekstu kopums, kas noformēts vizuāli un audiāli. Arī mani draugi, kuri nodarbojās ar programmēšanu, nodarbojās ar līdzīgām lietām, bet es veidoju grafisko noformējumu. Vēlāk aizrāvos ar mūzikas veidošanu, bet vēlme izpausties vizuāli līdz ar to pārtrūka gandrīz pilnīgi. Pilnīgāku informāciju par to visu var brīvi atrast internetā.

Tātad, citiem vārdiem – Tavs ceļš mūzikā ir caur datorspēlēm?

Jā un nē, jo spilgtākā mūzika toreiz nāca nevis no datorspēļu veidotājiem, bet tieši no “pagrīdes”. Negribēju teikt, ka datorspēlēs nebija laba mūzika, bet es domāju, ka lielākā ietekmes daļa nāca no minētās “pagrīdes”.

Vai taisnība, ka Tu studēji LU Filosofijas fakultātē? Kā Tu līdz tam nonāci?

Jā, studēju un pabeidzu ar maģistra grādu – nonācu līdz tam tādējādi, ka īsti nezināju, ko studēt pēc Rīgas Tehniskās koledžas beigšanas. Pusgadu “nonīku” Tehniskajā Universitātē un tad izvēlējos pamēģināt filozofiju.

Vai šīs studijas būtiski ietekmējušas Tavu tālāko muzikālo darbību?

Es domāju, ka tās ietekmējušas manu personību, tātad arī muzikālo darbību. Domāju, ka filosofiskā domāšana atspoguļojās kā vēlme rakstīt nevis tīri intuitīvu mūziku, bet mēģināt iesaistīt kaut kādus konceptus, veidot mūziku kā celtni un vairāk gūt baudījumu no konstrukcijas, nekā no vienkāršas labskanības. Kaut gan es nekādā ziņā nenoliedzu intuitīvi rakstītu mūziku – gluži otrādi – pats tādu klausos regulāri.

Atbildot uz šo jautājumu, Tu veiksmīgi atbildēji arī uz dažiem manis iecerētajiem nākamajiem jautājumiem. Tātad, ja pareizi saprotu, Tava mūzika ir no sākuma līdz beigām komponēta, bez improvizētām starpspēlēm?

Lielākoties jā – tā ir komponēta. Kaut gan man ir viens skaņdarbs, kurš tieši pretēji – balstās tikai improvizācijā.

Tava mūzika pārsvarā ir “elektroniska” ar visdažādākajiem skaņu efektiem un tembrālām niansēm. Kā Tu komponē? Kā izskatās Tavs mūzikas pieraksts?

Komponēju dažādi – ja runa ir par mūziku, kas radīta ar datoru, tad nekādu partitūru šeit tik pat kā nav. Notīs ir izrakstīts tikai tas, ko es pats izpildu, kad uzstājos koncertos – pārējais ir ieprogrammēts un partitūra man tāpēc nav vajadzīga. Bieži ar notīm tiek pierakstīts kaut kāds kodols, ideja, kura jau tālāk tiek apstrādāta. Tādējādi skaņdarbs kā tāds nav pilnībā skaidrs līdz brīdim, kad tas ir pabeigts. Tiesa, man nācās veidot skaņdarba “Gondvana” partitūru, lai būtu, ko rādīt iestājeksāmenos JVLMA (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā). Šajā partitūrā ir atrodamas ne tikai tradicionālās notis, bet arī dažādu skaņas parametru izmaiņu norādes. Nācās arī sastādīt diezgan paprāvu tabulu ar visu parametru sākotnējo iestatījumu. Rakstu arī tīri akustisku mūziku un šeit lietoju standarta notāciju. Ja arī ir kādi īpaši apzīmējumi, tad tiem dodu atsevišķu atšifrējumu.

Tātad tagad Tu studē Latvijas Mūzikas akadēmijā komponistos? Bet pirms tam Tu biji Dānijā? Kur un ko Tu tur īsti studēji?

Es biju Engelsholmas tautasskolā, studēju elektronisko mūziku. Studijas nebija īsti akadēmiskas – tās drīzāk vērtējamas kā ievads un katrs students darbojās pēc savu prasmju līmeņa, paralēli protams pildot izvirzītos uzdevumus. Lielākoties darbojāmies ar tā saucamajām DAW (digital audio workstation), jeb tādām programmām, kā Logic, Live, Reason. Mazliet pastrādājām arī ar Max/MSP – tas ir jau dziļāks un iespējām bagātāks līmenis, taču arī daudz grūtāks par jau minētajām DAW. Bez elektroniskās mūzikas mācījos arī dāņu valodu. Dānijā biju divus pavasara semestrus – kad jūlijā atgriezos, iesniedzu dokumentus JVLMA un veiksmīgi nokārtoju iestājeksāmenus.

Kas ir Tavi lielākie sasniegumi un iegūtās atzinības?

Jau spēlējot ar grupām 2000. gadu pirmajā pusē jauno grupu konkursos tika gūtas dažādas atzinības un godalgas. Jauno mūziķu meistarkursos Ogrē 2008. gadā mans skaņdarbs “Etīde diviem” ieguva 3. vietu un tika publicēts Mūzika Baltika paspārnē. Dānijā biju viens no pieciem uzvarētājiem Esbjergas Mūzikas un Mūzikas komunikācijas akadēmijas rīkotajā eletroniskās mūzikas konkursā “Elektrochok“- tajā piedalījos ar skaņdarbu “Through imaginary worlds”. Jaunās mūzikas festivāla Arēna 2009 jauno komponistu konkursā ieguvu 3. vietu ar kompozīciju “Tunsa, ka-annaka lam takun”.

Bet kādā brīdī Tu taču pievērsies arī mūzikas teorijas pamatu apguvei? Kad?

Kad sāku mācīties LU, paralēli nolēmu apgūt trompetes spēli – mācījos pie Dmitrija Grozova privāti. Tas bija pirmais nopietnais nošu raksta un teorijas pašu pamatu apguves sākums. Toreiz aizrāvos ar ska mūziku un man ļoti patika pūšamie instrumenti, turklāt laikam jau dziļi iekšā (iespējams, ka pat neapzināti) sāka “briest” doma, ka vajadzētu iet tālāk savu mūziķa prasmju pilnveidošanā. Tad mani uzaicināja spēlēt Ogres pūtēju orķestrī “Horizonts”. Nākamis solis bija mūzikas vakara skola “Rīdze”, kur mācījos kompozīciju pie Maijas Einfeldes – tas bija vēl filozofijas studiju laikā – šķiet, ceturtajā bakalaura kursā. Toreiz man nebija īsti nopietnas attieksmes – uz eksāmeniem gāju ar domu, ka ja pieņems, tad būs labi, bet ja nepieņems, kāda starpība – īstiem pankiem mūzika nav jāmācās. (smaida) Vēl varētu pieminēt, ka 2008. gada rudenī papildinājos kompozīcijā pie Imanta Mežaraupa.

Kas ir Tavas ietekmes? Kas ir Tavi varoņi?

Ietekmes ir dažādas – laiku pa laikam tās nāk no nemuzikāliem avotiem. Filozofijas studiju laikā pētīju sirreālisma jaunrades principus, citkārt ietekmējos no zinātniskās fantastikas. Muzikāli – ietekmju un varoņu ir daudz, bet beigās nav ne viena tā īsti. Pirms dažiem gadiem biju ļoti pārņemts ar grupu Tangerine Dream un Berlīnes skolu kopumā, tagad mani pēdējā laika klausītākie kolektīvi ir Jaga Jazzist, The Smiths, agrīnais Jauns Mēness, Yellow Magic Orchestra. Kad biju Dānijā, daudz klausījos Bjørn Svin un Rumpistol. Paralēli, studējot kompozīciju daudz saskaros ar akadēmisko mūziku – ļoti interesanta figūra ir Stravinskis, bet no latviešu komponistiem – Emīls Dārziņš un Marģeris Zariņš. Es vispār varētu viņus saukt par saviem varoņiem, jo manuprāt viņi ir bijuši vienkārši fascinējošas personības. Bez šaubām ir daudz jaunu lielisku latviešu komponistu, bet viņus es vēl neesmu paspējis “uzsūkt”. Šobrīd mēģinu ieklausīties Henrijā Kovelā (Henry Cowell) un Ģērģā Ligeti (György Ligeti). Vēl šad un tad patīk paklausīties Jethro Tull un Soft Machine, Herbiju Henkoku (Herbie Hancock). Vispār džezs man ļoti simpatizē.

Vai Tu mēdz spēlēt arī džezu?

Mēdzu – lielākoties gan pūtējorķestrī. No Dānijas pārvedu nelielu dāņu džeza skaņdarbu klavierēm un balsij no tālā 1937. gada, ja pareizi atceros. Vasarā to arī iemācījos.

Un kādas ir Tavas attiecības ar improvizāciju?

Tādā tradicionālākā izpratnē es agrāk improvizēju ļoti daudz – kad mācījos spēlēt ģitāru. Man patika atskaņot savus mīļākos CD un kasetes un vienkārši spēlēt “pa virsu”. Tā es iemācījos improvizēt samērā tradicionālā rokmūzikas manierē. Tagad improvizācija manā mūzikā ir krietni mazāk –  mēdzu improvizēt ne tikai ar skaņu augstumu un ritmu, bet arī ar tembrālām krāsām un cita veida skaņas apstrādi. Ar improvizāciju vairs neaizraujos, jo jūtu, ka improvizējot bieži tiek atkārtotas daudzas klišejas. Iespējams, ka vienkārši neesmu labs improvizators.

Kurus instrumentus Tu vispār spēlē?

Spēlēju ģitāru, klavieres un baritonu (pārgāju no trompetes uz lielāku metāla pūšamo instrumentu).

Kāds Tavuprāt ir labs mūziķis?

Labs mūziķis ir tāds (ja runājam par komponistu), kura mūzika nav viendienīte – svarīgi, lai tā saglabā savu aktualitāti cik ilgi vien iespējams. Ja runājam par izpildītāju – akadēmiskajā mūzikā noteikti ir jābūt labai izpildījuma tehnikai. Taču svarīgs faktors jebkurā mūzikas žanrā – mūziķim ir jāspēj aizraut ne tikai ar savu tehnisko varēšanu, bet arī ar savu personību. Svarīgi, vai mūziķim piemīt harizma vai nē. Un oriģinalitāte galu galā…

Kādi ir Tavi pašreizējie muzikālie (vai dzīves vispār) mērķi?

Es gribu kļūt par labu mūziķi.

Interviju nobeidzot, vai vēlies ko ieteikt topošajiem un esošajiem Latvijas mūziķiem?

Jā, es noteikti vēlētos ieteikt nekautrēties un eksperimentēt ar savu mūzikas valodu. Dažkārt eksperimentēt vajag, pat ja negribas. Man ļoti iepatikās komponista Helmuta Lahemaņa izteikums: “Komponists, kas zina, ko grib, parasti grib tikai to, ko zina. Un tas ir par maz jebkurā gadījumā.” Vēl es gribētu ieteikt klausīties daudz neparastas mūzikas un piespiest sevi to darīt pat tad, ja nepatīk.

http://www.myspace.com/oskarsherlins
http://draugiem.lv/oskarsherlins