Viens no pirmajiem latviešu ģitāristiem, kurš spēlējis arī džeza mūziku, bija Egons Viesulis (1913. – 1998). Spēlējis kopā ar L.Vambūti, A.Liniņu, E.Zveju, A.Bāliņu, R.Paulu, G.Kušķi, I.Mazuru un daudziem citiem sava laika iecienītiem māksliniekiem. Atmiņās par savu tēvu dalījās Lolita Irisa Otto.
Egons Viesulis bija piedzimis muzikālā ģimenē – tēvs Fridrihs bija beidzis mūzikas skolu kā klarnetists un spēlēja Latvijas armijas orķestrī, māte spēlēja gan ģitāru, gan mandolīnu, māsa Hildegarde spēlēja vijoli. Mājās bija klavesīns. Ģitāras spēli Egons Viesulis apguva pašmācības ceļā ar mātes palīdzību. Vēlāk viņš pievērsās arī Havajas ģitārai, kuru spēlēja turot uz ceļiem ar slaidu. Pusaudža vecumā viņš ļoti sadraudzējās ar tantes vīru Žani Kavalu. Tas bija īpaši talantīgs cilvēks. Spēlēja ģitāru, daudz komponēja un rakstīja tekstus savām dziesmiņām, bija pat izgatavojis sev instrumentu ar diviem grifiem. Žanis Kavals ir autors savā laikā slavenajai dziesmai „Mērkaķītis”, kura autors skaitās nezināms. Šis cilvēks bija īsts skolotājs Egonam Viesulim daudzās jomās.
Pirms kara Egons Viesulis spēlēja mazajā Vērmanītī. Kara laikā no 1941.gada līdz 1944. gadam Egons spēlēja klarneti vācu Frontes teātrī Rīgā, bet no 1944.gada beigām kopā ar teātra trupu un mūziķiem devās līdzi teātrim uz Vāciju. Uzstājās Leipcigā, Drēzdenē, Berlīnē un citās vācu pilsētās. Karam beidzoties nonāca krievu gūstā, bet tika reabilitēts, jo visu kara laiku ieroci nebija pat turējis rokās. 
No 1945.gada līdz 1948.gadam strādāja Latvijas Radiofonā apvienojot gan ģitāras, gan klarnetes spēli. Ap 1950. gadu sāka spēlēt Ivara Mazura jaundibinātajā estrādes (džeza mūzikas) orķestrī. No tā tomēr nācās aiziet, jo padomju nomenklatūra pieprasīja, lai visiem mūziķiem būtu dokuments par muzikālo izglītību.
Līdz 1955.gadam Egons Viesulis kā ģitārists muzicēja Jūrmalā, restorānā „Korso” kopā ar B.Koganu, Zeidleru, I.Mazuru, Kušķi Gunāru, „Melno Andreju” (viņa sieva Valentīna Majorova dejoja kabarē), Vladimiru Meļeškinu, Grigoriju Teitelbaumu un citiem.
No 1956.g. līdz 1957. gadam Egons Viesulis spēlēja Latvijas valsts Filharmonijā. Ansambli nosauca par REO (Rīgas estrādes orķestris). Pirmajā tā sastāvā spēlēja R.Pauls, E.Ābelskalns, H.Brando, G.Kušķis, E.Švarcs un E.Viesulis.
Orķestris daudz uzstājās televīzijā, vēlāk devās koncertturnejās pa visu bijušo PSRS. Tas Egonam nebija iespējams, jo viņa pamata „maizes” darbs bija Bērnu rotaļlietu fabrikā. No 1957.gada līdz 1967.gadam kā oficiāla darba vieta viņam bija klubs „МВД” (Lāčplēša un Veidenbauma ielu stūrī) saukts arī par „Magadānu”
1966. gadā Egons Viesulis sāka strādāt ”Latvijas Gāzē”. Amizanti, bet fakts ir tāds, ka izdevīgā darba laika dēļ tur strādāja liela daļa tālaika mūziķu. Apmēram tajā pašā laikā Egons Viesulis sāka spēlēt arī restorānā „Sēnīte”. Kopā ar viņu muzicēja H.Brando, Gunārs Kavals un citi. Vēl Egons Viesulis labu laiciņu spēlēja arī Autodarbinieku klubā ( „Barankā”). Viņš vairāk mīlēja spēlēt džezu un improvizēt, bet kā jau visiem tā laika mūziķiem, nācās spēlēt padomju „obligāto repertuāru” lai izpatiktu nomenklatūrai un lai viņam uzstāties neaizliegtu pavisam. Koncertos viņam bija tādi solo nummuri kā „La Paloma”, „Aloha Oe”, „Melekaliki Maka”, „Blue Hawaii”u.c.
Pie viņa mājas apgrozījās vai visi tālaika mūziķi, jo Egons Viesulis, paralēli ģitāras spēlei, taisīja bungas, slotiņas, vilka ādas uz bungu stīpām, hromēja kronšteinus, varēja arī atjaunot saksafoniem un klarnetēm polsterīšus no ziemišķādas, izgatavoja mēlītes pūšamajiem instrumentiem. Arī pirmajā fotogrāfijā redzamā baltā ģitāra ir viņa paša izgatavota. Uz tās viņš spēlēja vairāk nekā 20. gadus, līdz to kāds nozaga. Vārdu sakot, bija vispusīgi apdāvināts, ļoti talantīgs un darbaspējīgs. Egons Viesulis pasniedza arī ģitāras spēli Havajas ģitārai. Savā laikā pie viņa tūlīt pēc konservatorijas beigšanas nāca konsultēties arī ģitārists Jūnijs Vilsons. Egons Viesulis ļoti mīlēja klausīties džeza mūzikas ierakstus. Ir zināms, ka viņam ļoti patika ģitāristi Barney Kessel, Chet Atkins, Les Paul, saksafonists Gerry Mulligan, protams Ella Fidžeralda.
„Atšķirībā no daudziem mūziķiem mans tēvs nelietoja alkoholu un nodzīvoja līdz 85 gadiem. Ar Raimondu Paulu viņš bija ļoti draudzīgās attiecībās, kamēr pēdējais sāka nodarboties ar politiku. Viņiem abiem savā laikā bija vienādas automašīnas – 1961.g Moskvič 403 un tēvs bieži laboja arī Paula auto, jo bija meistars uz visu. Droši vien ir vēl daudz kas, ko es nevaru atcerēties. Mūzikas ieraksti ar viņa izpildījumu diemžēl man nav saglabājušies, progresējot atskaņošanas tehnikai.”
(Materiāli sagatavoti pēc Lolitas Irisas Otto stāstījuma, kā arī izmantotas viņas arhīva fotogrāfijas)