83 gadu vecumā miris izcilais amerikāņu džeza ģitārists Džims Hols (Jim Hall), īstajā vārdā James Stanley  – „Džeza dzejnieks”,  kā viņu bieži dēvē. Pieminot viņa ieguldījumu džeza mūzikā, esam sagatavojuši nelielu ieskatu Džima Hola radošajā biogrāfijā.

Instrumentu Džims Hols sāka apgūt 10 gadu vecumā, un jau pēc trijiem gadiem uzstājās kopā ar profesionāliem orķestriem, spēlējot deju mūziku. Pirmoreiz izdzirdējis ģitārista Čārlija Kristiāna (Charlie Christian) ierakstus, viņš uz visiem laikiem palika uzticīgs džezam. Pat atsevišķos brieduma perioda ierakstos var sastapt citātus no slavenajām Kristiāna improvizācijām. Vēlāk iepazīstot  Džango Reinharda (Django Reinhardt) un Bārnija Kīsela (Barney Kessel) daiļradi,  Džims Hols savās improvizācijās sāka izmantot plašus intervālu lēcienus. 1955. gadā Džims Hols pabeidza Klīvlendas mūzikas institūtu mūzikas teorijas specialitātē, kur studēja klavierspēli, jo ģitāras specialitātes tur nebija . Vienlaicīgi viņš vietējā orķestrī spēlēja kontrabasu. Pēc institūta beigšanas devās uz Kaliforniju, kur sāka spēlēt bundzinieka Čika Hamiltona (Chico Hamilton’s ) kvintetā, bet pēc tam klarnetista Džimija Džafari (Jimmy Giuffre) trio. Slavenākā šī laika posma sadarbība izveidojās ar tobrīd atjaunoto tenorsaksafonista Sonija Rolinsa (Sonny Rollins) kvartetu.

Džima Hola spilgtās individualitātes vislabākās izpausmes ir vērojamas vēlīnajā kūldžezā (west coast jazz). Maigais un atvērtais raksturs, oriģinalitāte  pilnībā izpaudusies viņa radošajā daiļradē, kur nav vērojama ārēja efektivitāte, bet bagāta un sarežģīta harmoniskā valoda, daudzveidīga melodika ar sekvenču izmantošanu, novirzēm un modulācijām, un protams – teicamu svingu. Džimam Holam raksturīga īpaši maiga ataka un dziedoša skaņa. Viņš daudz izmanto legato tehniku, kad mīksts grūdiens ar mediatoru kalpo kā „elpas vilciens”. Šī skaņas izvilināšanas tehnika piesaistīja daudzu ģitāristu uzmanību. Šis plūstošais skanējums ir panākts ar nestandarta aplikatūrām, liekot uzsvaru uz horizontālu spēles veidu. Džims Hols bieži izmantoja plašus intervālus izmantojot tikai vienu vai divas stīgas. Tas palīdz iegūt viendabīgāku kopējo skanējumu.

Jau agrīnajos ierakstos ar Hamiltonu, Džafari un īpaši ar Soniju Rolinsu izpaudās Džima Hola pavadītāja talants. Neparasta elastība un smalka solista improvizācijas izjūta palīdzēja viņam lieliski sadarboties ar to, veidot oriģinālas kontrapunkta līnijas, ieaust improvizācijas muzikālajā audumā smalkas polifoniskas balsis un reizēm pat uzturēt īstu dialogu ar solistu. Džima Hola ģitāra faktiski aizvietoja klavieres , tādēļ viņa interese par klavierspēli nebija nejauša.1959. gadā viņš strādājis ar Benu Vebsteru (Ben Webster) un pianistu Bilu Evansu (Bill Evans).

Pēc tam no 1959. līdz 1965. gadam notika sadarbība ar Polu Dezmondu (Paul Desmond), 1960. gadā kopā ar Ellu Fidžeraldu (Ella Fitzgerald) viņš devās konceturnejā uz Eiropu. Paralēli darbs ar Lī Konicu (Lee Konitz), atkal ar Soniju Rolinsu un Artu Farmeru (Art Farmer). 1962. gadā Džims Hols sāk vadīt savu trio ar Tomiju Flendžamu (Tommy Flanagan) un Pīrsiju Hetu (Percy Heath) vai Ronu Kārteru (Ron Carter). Pēc trim gadiem šo mūziķu vietā nāk Reds Mitčels (Red Mitchell) un Kolins Beilijs (Colin Bailey). Tajā pašā laikā sākas sadarbība ar televīziju grupā „The Mery Griffin Show” Nozīmīgi ir viņa duetu ieraksti ar Bilu Evansu (1966) un Ronu Kārteru (1972). Bet 1975. gada albums ar Donu Tomsonu (Don Thompson) un Teriju Klarku (Terry Clarke) „Jim Hall Live!” mūzikas kritiķu vidū tiek pielīdzināts Džango Reinharda un Čārlija Kristiāna sasniegumiem.  Jāpiemin viņa 1981. gada ieraksti ar Džordžu Šīringu (George Shearig) un vijolnieku Icaku Pīrlmanu (Itzhak Perlman). Arī turpmāk Džims dod priekšroku mazajiem sastāviem un daudz koncertē visā pasaulē. Neatkarīgi no savas grupas, viņš piedalās Montrejas (Montreux) džeza festivālā kopā ar Mišelu Petručiāni (Michael Petrucciani) un Veinu Šorteru (Wayne Shorter).

Seko sadarbība ar ģitāristu Bilu Friselu (Bill Frisell). 1990. gadā Džims Hals ir viens no Ņujorkas JVC džeza festivāla organizētājiem, kur spēlē ar Džonu Aberkrombiju (John Abercrombie), Petu Meteniju (Pat Metheny) un Džonu Skofīldu (John Scofield). 1991. gadā notiek vairāki koncerti duetā ar Petu Meteniju, kā rezultātā vēlāk iznāk albums.

Bet 1996. gadā viņš Džo Lavando (Joe Lavando) kvarteta sastāvā piedalās koncerttūrē pa Eiropu. No 1990. līdz 1995. gadam viņš strādā par pasniedzēju Ņujorkas Jaunajā Sociālās Izpētes Skolā (New School for Social Research). Džims Hals ir autors metodiskajiem materiāliem, kuri veltīti džeza ģitāras spēlei. To vidū var minēt „Exploring Jazz Guitar”(Milwaukee, 1991), un „Mighty Minutes” 1994. gadā viņš ieskaņo albumu “Dedications and Inspirations”,  kur viņš viens pats spēlē savas kompozīcijas.  Pēc viņa stāstītā jāsecina, ka ar lielāko daļu saviem agrīnajiem ierakstiem viņš nav apmierināts. Tikai par “1957’s – Jazz Guitar” ierakstu viņš atsaucās labi, jo tajā viss viņa muzikālais materiāls ir perfekti atstrādāts. Pats viņš sevi nekad neuzskatīja par īstu ģitāristu, bet drīzāk par komponistu un aranžētāju. Varbūt tādēļ, ka ģitāru vingrinājās tikai pirms ierakstiem un koncertiem. Mājās viņš džezu neklausījās, dodot priekšroku klusumam un paretam – klasiskajai mūzikai. Visbiežāk  Džims Hals izmantoja elektrisko ģitāru Jim D’Agusto, lampu pastiprinātāju Gibson GA – 50 un ģitāras stīgas Vinci (light gauge) ar gludo tinumu.

Pilna Džima Hola diskogrāfija pārsniedz 150 albumus, tomēr liela daļa viņa solo albumu ir ierakstīta pāris pēdējo gadu desmitu laikā. Laikaposms starp pirmo un otro albumu ir 12 gadi. Tas izskaidrojams ar mūziķa milzīgajām prasībām pret sevi. Džims Hals tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajām autoritātēm nozīmīgāko pasaules džeza ģitāristu vidū.