Autore: Ginta Garūta (Pirmpublicējums atrodams žurnālā “Mūzikas Saule”)

40. gadu beigās Ņujorka bija mākslinieciskā un intelektuālā avangarda galvaspilsēta. Pilsētā dzīvi tika apspriesta literatūra, teātris un glezniecība. Un mazajos Manhetenas 52. ielas klubos eksperimentālas bībopa grupas veica revolūciju džezā. Nesen Ņujorkā bija ieradies aranžētājs Gils Evanss (Gil Evans), kurš turpat Manhetenā noīrēja nelielu istabu. Tur dienu un nakti pulcējās mūziķi un klausījās Lesteru Jangu (Lester Young) un Čārliju Pārkeru, Albānu Bergu un Morisu Ravēlu. Par to savā autobiogrāfijā raksta Mailss Deiviss (Miles Davis), kurš kopā ar Gilu Evansu bija viens no topošā jaunā džeza virziena ideju ģeneratoriem.

40. gados džezs vairs nebija tikai afroamerikāņu priekšrocība. Bībops bija pārvērtis džezu valodā, kas bija pieejama visiem tiem mūziķiem un mūzikas mīļotājiem, kuri meklēja ko brīvāku nekā rietumu klasiskā mūzika.

40. gadu beigās džeza mūziķu aprindās bija jūtami jauni meklējumi un tendences, kam piecdesmito gadu sākumā tika dots apzīmējums kūldžezs (cool jazz). Šī vārda nozīme – vēss, nosvērts, relaksēts – ienāca džezā, kontrastējot ar bībopa ekspansīvo, uzbudināto, nervozo raksturu. Kritēriji, pēc kuriem nošķir kūldžezu no citiem džeza stiliem, ir tikpat daudznozīmīgi kā šie emocionālā rakstura apzīmējumi. Respektīvi, ar kūldžezu apzīmē tos modernā džeza stilus, kuru skanējums ir mazāk metālisks un klusinātāks nekā iepriekšējām skolām. To kūldžeza pārstāvju mūziku, kas bija apmetušies ASV rietumkrastā, Kalifornijā, mēdza dēvēt parWest Coast Jazz. Cool jazz un West Coast Jazz bieži tiek lietoti kā sinonīmi. Līdzīgi kā bībops bija reakcija uz svingu, kūldžezs uzskatāms par reakciju uz bopu. Poētiski izsakoties, kūldžezam raksturīgos tembrus var pielīdzināt pasteļtoņiem, kas ir pretstats bopa tiešajām un spilgtajām krāsām. Biežāk tiek izmantoti instrumentu vidējie reģistri. Te kā uzskatāmus kontrastējošus piemērus var minēt divus izcilus trompetistus – atraktīvo Diziju Gilespiju (Dizzy Gillespie), kas izcēlās ar spilgtu toni un virtuozu tehniku visos reģistros, un intraverto Mailsu Deivisu, kas, kaut arī nāca no bopa skolas, izvairījās no augšējā reģistra un virtuozām pasāžām. Viņa stilam bija raksturīgas atturīgas, īsas frāzes, kur ikviena nots bija pārdomāta un valdīja īpaši jūtīga ekspresija. Pūšaminstrumentu vibrato kūldžezā ir lēns vai visbiežāk tā nav vispār. Šī tendence saistīta ar to, ka džeza aprindās nonāk aizvien vairāk mūziķu, kas ieguvuši akadēmisko izglītību. Kūldžeza skanējums mazajos sastāvos daudzējādi tiecas pielīdzināties klasiska kameransambļa skanējumam. Līdz ar kūldžezu atjaunojas interese par kontrapunktisku kolektīvu improvizāciju. Šo mūziku raksturo salīdzinoši sarežģītāka instrumentācija. Daudz biežāk parādās aranžētas partijas, it īpaši pūšaminstrumentiem. Cool stiia aranžētājiem raksturīga Elingtona pieeja – rakstīt konkrētiem izpildītājiem ar konkrētu skanējumu. Bieži tika meklētas jaunas interesantas instrumentu kombinācijas. To var attiecināt gan uz Shorty Rodžersa (Shorty Rogers) un Džimija Džafra (Jimmy Gluffre) aranžējumiem Stena Kentona (Stan Kenton) orķestrim, gan Džerija Maligana (Gerry Mulligan) darbiem. Maligana aranžējumu oriģinalitāte atklājas gan “Birth of Cool” laikā, gan vēlāk, radot savu kvartetu bez klavierēm. Kūldžeza improvizācijām nav raksturīga pārāk tāla novirzīšanās no tēmas, harmonija veidojas polifonā faktūrā. Cool jazzkā pretstats hot jazz ekspansiju upurējis par labu izsmalcinātībai. Šī mūzika ir relaksēta un atturīga. Tās spriedze, salīdzinot ar bopu, ir iekšēja. Bundzinieki daudz biežāk spēlē ar slotiņām, tāpēc nav draiva*, kas raksturīgs bopam. Starp bundziniekiem viens no jaunā virziena pārstāvjiem ir Čiko Hamiltons (Chico Hamilton). Skaņdarbu forma veidojas brīvāka. Lai izvairītos tos no blokveida solo virknējuma un radītu plūstošas vienības iespaidu, improvizāciju posmi starp solistiem ne vienmēr tiek sadalīti simetriski. No akadēmiskās mūzikas pārņemtas tādas formas kā fūga, kanons un rondo. Šajā ziņā daudz eksperimentēja “Modern Jazz Quartet”.Kūldžeza pārstāvji uzskatīja, ka džezam ne vienmēr jābūt saistītam ar 2/4 vai 4/4 taktsmēru. Pianists Deivs Brubeks (Dave Brubeck), kas bija studējis arī pie franču komponista Dariusa Mijo, ļāva džezā organiski iekļauties jauniem taktsmēriem. Viņa slavenākie hiti ir “Take 5” (5/4 taktsmērā) un “Blue Rondo a la Turk” (9/4 taktsmērā). Viņš un arī pianists Lenijs Tristāno(Lennie Tristano) džezā ienesa polimetriju un poliritmiju. Piecdesmitajos gados ierasto instrumentu klāstu džezā papildina vairāki jauni instrumenti – flauta, mežrags, oboja, čells, flīgelhorns. Līdz ar Mailsa Deivisa nonetu atgriežas tuba, kas džezā nav dzirdēta kopš diksilenda laikiem, kad tā spēlēja basa līniju. Tagad tai iedotas lēnas melodiskās līnijas. Cool vēsmas džezā četrdesmito gadu beigās ienesa Džona Lūisa (John Lewis) – vēlāk slavenā Modern Jazz Quartetdibinātāja – klavieru solo. 1948. gadā Džons Lūiss, būdams vēl antropoloģijas students, kopā ar Dizija Gilespija bigbendu koncertēja Parīzē. Viņa solo skaņdarbā “Round Midnight” Parīzes koncertā, kā arī 1947. gada Mailsa Deivisa improvizācijas Pārkera kvintetā, piemēram, skaņdarbā “Chasin’ the Birdth” pirmie cool solo džeza vēsturē. Izņēmums ir vienīgi Lestera Janga tenorsaksofona spēles stils kopā ar Kountu Beiziju (Count Basie) trīsdesmito gadu beigās – laikā, kad pat bopa ēra vēl nebija sākusies. Instrumentācijas ziņā savdabīgi bija jau pirmie jaunā virziena ieraksti, kas bija Mailsa Deivisa, Džerija Maligana un Gila Evansa novatorisku ideju kopdarbs. 1948. gadā Mailss tradicionāla bopa kvinteta vietā nodibināja nonetu. Grupas sastāvā bija trompete, alta un baritona saksofons (Lī Konics (Lee Konitz) un Džerijs Maligans), trombons, ritma grupa, mežrags un tuba. Maligana un Evansa mūzika vairāk bija piemērota koncertzālēm nekā piedūmotiem džeza klubiem. Baritona, trombona, mežraga un tubas tembri un faktūra ienes jaunu matētu, liegu kamermūzikas skanējumu, kam būs spēcīga ietekme uz džeza skanējumu piecdesmitajos gados. 1948., 1949. gada noneta ieraksti “Capital Records” kompānijā vēlāk apvienoti albumā “Birth of Cool”, kas uzskatāms par svarīgu pagrieziena punktu džeza vēsturē. Lenijs Tristāno (Lennie Tristano) (1919-1978) – akls pianists no Čikāgas, kurš 1946. gadā ieradās Ņujorkā – tiek uzskatīts par mūziķi, kurš radīja kūldžeza teorētiskos pamatus. Viņš un viņa skolnieki (saksofonisti Lī Konics un Vorns Maršs (Warne Marsh) un ģitārists Bilijs Bauers (Billy Bauer)) lielā mērā ir atbildīgi par to, ka daudzi kūldžezam piedēvē aukstumu, intelektuālismu un pat emocionalitātes trūkumu. Katrā ziņā Tristāno un viņa sekotāju muzicēšanas centrā ir ļoti brīva lineāra improvizācija. Tristāno mēdz uzskatīt arī par frīdžeza (free jazz) aizsācēju, jo viņa kompozīcijām “Digression” un “Intuition” neesot tēmu un tās ir brīvas atonālas improvizācijas. Tristāno pats savu mūziku dēvējis par intuitīvu, tādējādi apstrīdot tos, kuri viņu uzskatīja par intelektuālu kalkulētāju. Tristāno skolas kompozīcijas ar tām raksturīgajām harmonijam un garajām savdabīgajām melodiskajām līnijām būtiski ietekmējušas modernā džeza tālāko attīstību. Stens Gecs (Stan Getz) (1927-1991), kurš pats gan sevi uzskatīja par boperi, bija mūziķis, kas visspilgtāk attīstīja kūldžeza principus attiecībā uz skaņu. Viņš pats izteicās: “Es vēlējos uz tenorsaksofona atrast skaņu, kas līdzīga cilvēka balsij.” Pirmo ievērību viņš guva Vudija Hermana (Woody Herman) bigbenda ierakstā 1948. gadā ar solo skaņdarbā “Early Autumn”, izceļoties ar vēsu, gaisīgu skaņu un nelielu vibrato. Geca stilu var raksturot kā apbrīnojamu kūldžeza skanējuma un žilbinošas bopa virtuozitātes sintēzi. Starp Rietumkrasta mūziķiem, no kuriem liela daļa bija nodarbināti Holivudas studiju orķestros, kā spilgtākais jāmin baritonsaksofonists, aranžētājs un komponistsDžerijs Maligans (1927-1996). Jau tīņa vecumā viņš rakstījis aranžējumus Džonija Voringtona (Johnny Warrington) radio orķestrim. 1944. gadā viņš pārceļas no Filadelfijas uz Ņujorku un sāk strādāt par aranžētāju Džīna Krupas (Gene Krupa) orķestrī.
1948. gadā viņš sāk strādāt Kloda Tornhila (Claude Thornhill) orķestrī par altsaksofonistu. Te viņš iepazīstas ar Gilu Evansu, kas viņu uzaicina līdzdarboties vēlāk slavenajā Mailsa Deivisa nonetā. Piecas no “Birth of Cool” kompozīcijām – “Jeru”, “Boplicity”, “Venus De Milo”, “Godchild”, “The Rocker” – ir Maligana sacerētas, un tās padara viņu slavenu. 1952. gadā Maligans ar autostopiem dodas uz Losandželosu, kur viņa slavenākais veikums ir kvartets bez klavierēm – kopā ar trompetistuČetu Beikeru (Chet Baker) (1929-1988), basistu Karsonu Smitu (Carson Smith) un bundzinieku Lariju Bankeru (Larry Bunker). Duetā ar neatkārtojamā, siltā trompetes toņa īpašnieku Beikeru Maligans spēlēja tikai nepilnu gadu, bet tieši šī gada laikā viņi kļuva tik populāri, ka viņu ierakstus sāka uzskatīt par kūldžeza prototipu. Par šo duetu rakstīja, ka viņu saspēle notiek teju vai telepātiskā līmenī. 1953. gada “My Funny Valentine” ieraksts padarīja Beikeru par “Down Beat” ikgadējās aptaujas labāko trompetistu. Šajā pašā gadā viņš sāka uzstāties arī kā vokālists, pārsteidzot ar savdabīgi vienkāršu dziedāšanas manieri. Sešdesmitajos gados Beikers sāk spēlēt arī flīgelhornu. Lielu mūža daļu Beikers pavadījis, dzīvodams un strādādams dažādās Eiropas valstīs. Beikers, kurš sākumā tika kritizēts kā Mailsa Deivisa imitētājs (Deiviss savulaik kā Dizija Gilespija imitētājs, Gilespijs – Roja Eldridža), drīz tika novērtēts kā viens no spožākajiem improvizētajiem kopš Lūisa Ārmstronga. Lielākā Beikera mūža nelaime bija atkarība no narkotikām, kā rezultātā viņš bija spiests daudz laika pavadīt gan ārstējoties, gan sēžot cietumā, gan atgūstoties pēc kautiņā izsista priekšzoba. (Starp citu, pēc šī starpgadījuma pagāja četri gadi, līdz viņš atkal atguva labu spēlēšanas formu.) Beikers mira 1988. gadā kādā Amsterdamas viesnīcā nenoskaidrotos apstākļos. Kūldžezs ietekmējis ne vien piecdesmito gadu mūziku, bet arī vēlāko stilu attīstību. Turklāt identitātes ziņā šis spēles stils nav tik atpazīts kā, piemēram, diksilends vai bops. Iespējams, tas tādēļ, ka daudzi no labākajiem kūldžeza izpildītājiem bijuši boperi. Arī dažādu autoru domas par izpildītājiem, kuru spēles maniere pieskaitāma kūldžezam, ir visai atšķirīgas. Savukārt lielāka apjoma rakstā noteikti vēl iederētos detalizētāks stāstījums par trombonistu Bobu Brūkmeijeru (Bob Brookmeyer), pianistu Džordžu Šīringu (George Shearing), trompetistu Shorty Rodžersu, alta saksofonistu Polu Desmondu (Paul Desmond), klarnetistu un saksofonistu Džimiju Džafru un daudziem citiem.

* Drīve (tulk. no angļu vai.) – dzinulis, spars.