Autors: Blūms

Scott Hamilton Kongresu namā, Rīgā

Blūms.: Pirmais jautājums – cik ilgi mēs varam runāt?

Skots Hamiltons: Nu, mums sešos jāsāk spēlēt… Bet tik ilgi jau Jūs nevēlēsieties pļāpāt, vai ne?

B.: Kapēc ne? (Smejas)

S.H.: Varbūt paskatīsimies, cik interesants es esmu, un tad jau redzēs!

B.: (Smejas) Vai arī, cik interesants kā intervētājs būšu es. Labi, tad pirmais jautājums – kāpēc Jūs spēlējat saksofonu?

S.H.: Jau bērnībā, klausoties džeza ierakstus, man ļoti patika saksofons, jo tam bija īpašs skanējums. Vislabāk man patika, kad tika spēlēts tenora saksofons. Man patika, ka uz tā varēja nospēlēt tik daudz dažādu skaņu un tas man likās ļoti saistoši. Es arī vēlējos mēģināt darīt to pašu. Es domāju, ka ļoti bieži cilvēki sāk spēlēt kādu instrumentu tieši šī iemesla dēļ: izdzird kādu, kurš to instrumentu spēlē ļoti labi un dedzīgi vēlas darīt to pašu.

B.: Vai Jūs spēlējat arī citus instrumentus?

S.H.: Agrāk, kad biju jauns, es mēģināju spēlēt arī citus instrumentus. Tagad man patīk dažreiz savā nodabā uzspēlēt klavieres, bet man diez ko labi nepadodas, es to nedaru īpaši nopietni.

B.: Cik gadu vecumā sākāt mērķtiecīgi vingrināties? Kad nolēmāt kļūt par profesionālu saksofonistu?

Scott Hamilton & Ray Brown

S.H.: Es jau biju profesionāls mūziķis, kad sāku spēlēt saksofonu. Es to izlēmu jau pirms es biju sācis mācīties spēlēt. Es zināju, ka man būs ļoti daudz jāstrādā, lai par kaut ko kļūtu. Sešpadsmit gadu vecumā, kad sāku macīties vidusskolā, es pāris gadus diezgan cītīgi vingrinājos. Patiesībā es strādaju ļoti pamatīgi – katru dienu vairākas stundas ļoti koncentrēti vingrinājos.

B.: Cik gadu vecumā Jums gadījās kāds būtisks atgadījums vai koncerts, kurš būtiski ietekmēja Jūsu skatuves mākslinieka karjeru?

S.H.: Patiesībā es uzstājos ļoti daudz. Es uzaugu vienā nelielā pilsētiņā netālu no Bostonas. Mums ar draugiem bija grupa. Mēs visi bijām diezgan jauni – vecumā no 16 līdz 21 gadu vecmam. Mēs bieži spēlējām šādos tādos vienkāršas apkalpošanas bāros. Tāpat arī pāris augstskolās un korporāciju nedēļas nogales pasākumos. Mēs spēlējām dejas. Spelējām arī izlaidumos un kāzās… Spēlējām, ko vien vajadzēja. Principā jebkur, kur mums varēja samaksāt 10 vai 15 dolārus.

B.: Bet jūs nespelējāt džezu?

S.H.: Patiesībā, jautrākais tajā visā bija tas, ka pārsvarā mēs spēlējām kaut ko diezgan džezīgu. Bija paredzēts, ka mēs spēlēsim deju mūziku, bet tā vietā mēs parasti spēlējām spēcīgā ritmā pulsējošu džezu. Mēs centāmies cilvēkus apmuļķot, bet patiesībā mums tas nekad neizdevās. Lielākā daļa cilvēku bija vīlušies un jutās iegrābušies, jo mēs nekad nespēlējām tā laika populārās dziesmas. Pilnīgi skaidrs, ka viņi mūs nesaprata, bet mēs pie tā pamazām pieradām. Un tas bija ļoti izglītojoši, jo bija jāiemācās spēlēt ļoti nepiemērotai auditorijai.

B.: Kā tad Jūs patiesībā nonācāt līdz džezam?

S.H.: Mēs visi tajā laikā klausījāmies džeza ierakstus. Lielākajai daļai manu draugu patika līdzīga mūzika kā man, un mēs visi klausījāmies Lesteru Jangu (Lester Young), Kontu Beiziju (Count Basie), Čārliju Pārkeru (Charlie Parker), Mailzu Deivisu (Miles Davis). Varētu pat teikt, ka man vēl joprojām tieši šī mūzika patīk vislabāk un es to vēl aizvien klausos. Esmu daudz klausījies arī avangardu. Kad man bija astoņi gadi, tēvs man lika klausīties Ornetu Kolmenu (Ornette Coleman), jo viņš uzskatīja, ka man ir jāzina, kas ir tā laika (1962./63. g.) jaunās vēsmas. Bet man nekad nešķita, ka tas ir tas, ko velētos darīt, jo es nejutos, ka es to izprotu pietiekami labi, lai es to varētu darīt. Man vienmēr saistošas ir bijušas dziesmas un blūzs un tam raskturīgā sajūta.

B.: Varbūt nedaudz vairāk par Jūsu muzikālajām ietekmēm?

S.H.: Pārsvarā tie ir saksofonisti, kurus es klausījos būdams ļoti jauns. Manam tēvam bija liela džeza ierakstu kolekcija. Iespējams, pirmie saksofonisti, kurus es klausījos bija Kolmens Hokins (Coleman Hawkins), Bads Frīmens (Bud Freeman), Džonijs Hodžezs (Johnny Hodges). Kad man bija astoņi gadi, tēvs man uzdāvināja Lestera Janga plati. Es atceros, ka tas man bija liels atklājums. Un apmēram tajā pašā laikā es pirmo reizi izdzirdeju Čārliju Pārkeru. Viņa mūzika man likās ļoti aizraujoša. Kad es pirmo reizi sāku spēlēt tenora saksofonu, es daudz spēlēju blūzu, jo tajā laikā es ļoti daudz klausījos blūzīgus saksofonistus, piemēram, Benu Vebsteru (Ben Webster), Soniju Rolinsu (Sonny Rollins), Ediju Deivisu (Eddy “Lockjaw” Davis). Vēl man ļoti patika Džimijs Forests (Jimmy Forest). Man patīk ļoti daudz dažādi saksofonisti! Es varētu turpināt sastādīt garus sarakstus ar lieliskiem saksofonistiem, bet man visu laiku būtu sajūta, ka kāds vēl nav ticis nosaukts.

B.: Varbūt Jūs vēlētos mazliet pastāstīt par Eiropas un Amerikas džeza dzīves atšķirībām?

S.H.: Iespējams, man nemaz nav pietiekami lielas skaidrības par visiem būtiskākajiem Eiropas džeza notikumiem: ir atsevišķi laika posmi, par kuriem es nezinu gandrīz neko. Ir daudz grupas, kurās spēlē itkā labi pazīstami Eiropas mūziķi, bet es pat nezinu, kādus instrumentus tie spēlē. Vārdi iespējams ir dzirdēti, bet tas arī viss. Kopš 70. gadiem es bieži braucu uz Eiropu. Pirmo reizi es te biju 1978. gadā. Man bija koncertturneja. Pat vēl tad, kad es dzīvoju Ņujorkā, dažreiz es šeit braucu uzstāties septiņas un astoņas reizes gadā. 90. gados es pārcēlos uz dzīvi Anglijā. Tātad Eiropā es dzīvoju jau 10 gadus. Es pārcēlos, jo man šeit patīk labāk nekā Amerikā. Šeit ir arī vairāk vietas, kur uzstāties, salīdzinot ar Ameriku, un mūziķim ir lielākas iespējas atrast darbu.

Scott Hamilton intervijas laikā

B.: Vai tā ir taisnība, ka eiropieši džezu klausās labprātāk nekā amerikāņi?

S.H.: Es domāju, ka abi klausās vienlīdz labprāt. Man šķiet, amerikāņi džezu a priori saprot labāk. Amerikāņi pērk diskus, kas ir ļoti labi. Bet Amerikā ir arī ļoti daudz cilvēku, kuriem džezs ļoti patīk, un viņi to labprāt klausās, bet viņi diemžēl neiet un nemeklē dzīvo mūziku. Izņemot, protams, jauni cilvēki labprāt iet ielās, taču viņi nemeklē džezu, viņi meklē iespējas socializēties, vārdu sakot, darīt to, ko visi dara, kad ir jauni. Tāpēc arī tur nav tik daudz vietas, kur spēlēt džezu. Protams, Ņujorkā ir džeza klubi, bet kad es biju jaunāks, tad pilnīgi katrā pilsētā bija neskaitāmi daudz klubu. Vairs to tur nav.

B.: Esmu dzirdējis, ka 50. vai 60. gados Ņujorkā esot bijuši kādi 300 džeza klubi, bet šodien vairs tikai kādi pieci.

S.H.: Bet šeit tāpat: kad es pirmo reizi atbraucu uz Eiropu, es varēju spēlēt veselu koncertturneju pat tādā nelielā valstī kā Holande. Veselas astoņas nedēļas es varēju katru vakaru spēlēt citā pilsētā, jo bija ļoti daudz džeza klubu. Tagad tā vairs nevar, bet tomēr šeit vēl joprojām ir vairāk vietas, kur spelēt. Šeit ir pietiekami daudz vietu, kur uzstāties. Ja tu vēlies ceļot, ir iespējams spēlēt katru vakaru citā vietā – klubu pietiek.

B.: Salīdzinot 50. gadus un mūsdienas, kad Ņujorkā palikuši vairs tikai nedaudzi džeza klubi, kas ir tas, kas palīdz džezam izdzīvot?

S.H.: Es nezinu. Grūti atbildēt. Mūsdienās džezs ir tik dažāds. Es pat nezinu, kā atbildēt. Bet, ja tu vaicā, kas ir tas, kas palīdz izdzīvot tādam džezam, kādu spēlēju es ar savu grupu, es domāju, tas ir fakts, ka šī mūzika ir pārāk laba, lai vienkārši pazustu. Ir pārāk daudz ļoti labu šīs mūzikas piemēru jau piefiksēts, lai tā vienkārši pazustu. Tāpat ir ar citu žanru mūziku, kas līdz šim kādreiz ir radusies. Jūs taču negribēsiet pārtraukt spēlēt Bahu tikai tāpēc, ka jums mājās ir ieraksti, kuros to var paklausīties. Tas, ka tas jau ir ticis izdarīts, nenozīmē, ka kāds nevarētu visu savu mūžu pavadīt spēlējot to pašu. Cilvēki joprojām tiecas to spelēt, un auditorija joprojām tiek saviļņota. Mēs, džezmeņi, taču to darām katru vakaru. Pat tad, ja cilvēki nav džeza fani, pēc koncerta viņi daudz biežāk jūtas pacilāti nekā vīlušies. Mūsdienās ļoti bieži gadās uzstāties tādai auditorijai, kura nepazīst nevienu jūsu izpildīto skaņdarbu. Bieži šiem klausītājiem pat nav ne mazākās nojausmas par džeza mūzikas izpildīšanas tradīcijām, bet tomēr jūsu uzstāšanās spēj izraisīt emocionālu baudījumu.

B.: Kā Jūs domājat, kas ar džezu notiks tālāk nākotnē?

S.H.: Es neuzdrošinos neko apgalvot! Es neesmu īstais, kuram to vaicāt, jo es pārliecināti cenšos būt es pats un muzicēt tikai tās tradīcijas kontekstā, kurā es vienmēr esmu spēlējis. Bet, ja tas viss iet kaut kur citur – tas ir lieliski! Bet es daru to, ko es daru. Kurp tas viss ved? Nezinu. Nejūtos pietiekami zinošs, lai izteiktos. Par moderno džezu es zinu tik maz, ka es pat nevaru droši pateikt, kas notiek mūsdienās! Es zinu, izskatās, ka man tas viss totāli neinteresē, bet patiesībā, tas ir tikai tāpēc, ka es jūtos patiešām laimīgs savā lauciņā, un es tik tiešām reti klausos cita veida mūziku. Savā laikā mēs daudz spēlējām lielos džeza festivālos, kuros uzstājās ļoti daudz dažādi ievērojami džeza mūziķi. Mūsdienās, kad uzbūvē lielu skatuvi, jāpārdod vairāki tūkstosi biļešu, lai viss atmaksātos. Mūsdienās mēs – daudzi džeza mūziķi – no tāda veida notikumu aprites jau esam ārā, bet vairākus gadus atpakaļ es šeit atbraucu uz vasaru un uzstājos Nicas, Montro (Montreux), Ziemeļjūras (North See) un visos pārējos džeza festivālos, un dzirdēju daudz interesantas mūzikas un tikos ar ļoti daudziem dažādiem cilvēkiem. Bet mūsdienās stipri mazāk. Nu jau es esmu vecāks, vairs tik daudz neeju sabiedrībā kā agrāk. Jā, kad man bija tikai 21 gads, es dzīvoju citādāk.

B.: Un ko Jūs domājat par jauno mūziķu paaudzi?

S.H.: Bieži sanāk dzirdēt daudz jaunus un talantīgus mūziķus. Viņi spēlē tik daudz dažādus mūzikas stilus! Pilnīgi noteikti, mūzikas attīstība ies tālu uz priekšu! Labiem mūziķiem vienmēr būs klausītāji. Viņus izdzirdot cilvēki kļūst ieinteresēti, tas aizrauj. Tā, lūk, es domāju! Kad man bija 13 un 14 gadi, cilvēki runāja, ka džezs ir miris. Tiešām tajā laikā uzskats, ka džezs ir miris, bija ļoti, ļoti populārs. Tas bija 1967. un 68. gads. Cilvēki ticēja, ka džezs ir beidzies. “Bītli” un Džimijs Hendriks (Jimi Hendrix), un vēl citi tamlīdzīgi fenomeni cilvēkos radīja ticību, ka nu jau džezs ir pagātne, tas vairs nav derīgs. Vairs neviens nespēlēja kontrabasu, tā vietā nāca Fenderelektriskā basģitāra, elektriskās klavieres. Bet pēc dažiem gadiem… Tu apskaties riņķī – džeza klubi uz katra stūra! Atkal daudzi ierakstījās, izveidojās daudzas džeza ierakstu kompānijas. Džezs nekad nekļuva ļoti populārs, bet tam vienmēr ir savas augšupejas un lejupslīdes. Un šobrīd, salīdzinot ar to, kā ir bijis, man liekas, džezs ir savā lejas posmā.

B.: Bet tas noteikti nav miris, tikai šobrīd ne tādās virsotnēs kā kādreiz…

S.H.: Protams, nē. Kamēr būs cilvēki, kuriem ir vēlme spēlēt džezu, tikmēr būs arī klausītāji.

B.: Varbūt kādi ieteikumi Latvijas mūziķiem?

S.H.: Nezinu, ko lai saku. Man gribētos kādus dzirdēt! Ja tu tiešām mīli mūziku, mans novēlējums neko daudz nenozīmēs. Es esmu pārliecināts, Latvijā noteikti ir mūziķi, kuri kādā no daudziem džeza aspekiem ir tik lieliski, ka viņi ir tā vērti, lai būtu džeza mūziķi, un nekas viņus no tā neatturēs. Par to es esmu pārliecināts!