Autors: Blūms

Karlheinz Miklin. © fotogrāfs - Nils Eiduks

Blūms: Kā Tu sāki spēlēt saksofonu?

Karlheinz Miklin: Es uzaugu Bleiburgā un tur nebija džeza nemaz, pat ne pa radio! Tie bija 50tie gadi, Austrijas dienvidu daļa. Es īsti nezinu kāpēc kļuvu ieinteresēts džeza mūzikā, bet pašmācības ceļā apguvu akordeonu un basģitāru. Mans tēvs bija labs mūziķis, arī autodidakts un kora skolas direktors, man visapkārt bija mūzika, tie arī bija mani pirmie soļi. Tad es dabūju saksofonu, ko tēvs aizņēmās no kāda sava drauga un sāku apgūt šo instrumentu, atkal pašmācības ceļā. Paralēli tam, mācījos konservatorijā klavierspēli, es tur sāku mācīties 12 gadu vecumā.

B: Tajā brīdī Tu jau vēlējies spēlēt džezu?

K.M.: O, nē, ne pavisam! Es tajā vecumā īsti nemaz nezināju, kas ir džezs. Es daudz spēlēju deju mūziku jau no agras bērnības, bet lielākoties folkmūziku un nedaudz šlāgerus. Īsāk sakot, 1964. gadā es devos uz Grācu studēt Vācu filoloģiju un vēsturi. 1965. gadā Grācā atvērās pirmais džeza institūts Eiropā. Es pieteicos iestājeksāmeniem, mēģināju tikt iekšā, bet mani nepaņēma. Nākošajā gadā mēģināju vēlreiz un tiku pieņemts, jo biju vienīgais, kurš pieteicās saksofona nodaļā… /abi smejamies/ Tā nu es tur sāku studēt un paralēli vēl turpināju studijas Vācu filoloģijā un vēsturē, ko pabeidzu. Tiesa gan, man nācās aiziet no džeza institūta pārāk lielās slodzes dēļ. Pabeidzot studijas es vēl joprojām nedomāju kļūt par džeza mūziķi, jo es nespēlēju pārāk labi. Tīri nejauši gadījās piedāvājums spēlēt argentīniešu sastāvā ”Los Argentinos,” kuru nolēmu pieņemt, tā es turpmākos trīs gadus pavadīju tūrē ar šo grupu, tas arī bija pagrieziena punkts un no tā brīža vēlējos savu dzīvi saistīt pilnībā ar mūziku. Pēc šiem trijiem gadiem tūrē ar ”Los Argentinos,” atgriezos Grācā un pabeidzu džeza institūtu.

B: Un tad Tu sāki spēlēt džezu?

K.M.: Es jau spēlēju džezu, bet ne augstā līmenī profesionāli. Es biju labs students un spēlēšana ar ”Los Argentinos” (ar viņiem es sāku spēlēt 24 gadu vecumā) man iemācīja ļoti daudz un es sāku spēlēt daudz augstākā līmenī, viņi bija ļoti labi mūziķi. Pēc tam man nācās spēlēt deju mūziku, jo tobrīd nebija citas iespējas nopelnīt. Ik pa brītiņam es pasniedzu pa stunda džeza institūtā un pamazām virzījos uz augšu. 1983. gadā es kļuvu par profesoru saksofona nodaļā un kļuvu par fakultātes direktoru un tad es biju… džeza mūziķis! /abi smejamies/ Es ļoti vēlu sāku spēlēt profesionāli!

Karlheinz Mikli. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B: Kas ir tavi iedvesmas avoti?

K.M.: Mailzs Deiviss (Miles Davis), Deksters Gordons (Dexter Gordon) sākumā, tad Veins Šorters (Wayne Shorter), Džo Hendersons, viņi bija tie, kas mani visvairāk iedvesmoja un caur viņu mūziku es atklāju džeza mūzikas pasauli!

B: Kas šobrīd ir Tavi favorīti no jaunajiem mūziķiem?

K.M: Man nav neviena favorīta starp jaunajiem saksofonistiem, kopš Džo Hendersons nomira, neviens viņam līdzvērtīgs nav parādījies uz džeza skatuves. Džo Lovano (Joe Lovano), Deivs Jangs (Daves Young) man patīk un daži citi jaunie, bet nekas nav tik labs kā Veins Šorters, kurš paldies Dievam vēl ir dzīvs un Džo Hendersons. Priekš manis, tenora saksofona lauciņā nekas jauns vairs nav radies.

B: Pastāsti par savām attiecībām ar Rīgu un Latviju!

K.M.: Pirmoreiz mūziķus no Rīgas satiku IASJ sanāksmē Freiburgā, tur bija Tālis Gžiboviskis, kur tobrīd vēl nepazinu, es jau zināju Indriķi Veitneru, viņš dažkārt apmeklēja šīs sanāksmes, bet tas arī bija viss. Indriķis dzirdēja mani spēlējam skolotāju koncertā duetā ar Somu pianistu Jarmo Savolainen un viņam ļoti patika, mums radās iespēja parunāties, apmainījāmies kontaktiem un tā mani uzaicināja uz Rīgu, kā arī, Jaak Sööaar, Tallinas džeza fakultātes direktors uzaicināja mani uz Igauniju Erasmus skolotāju apmainās ietvaros. Tā nu es devos uz Tallinu, spēlēju viņa skolā un tad viņi mani atveda uz Rīgu, kur pasniedzu meistarklasi Rīgas Doma Kora skolā, iepazinos ar vietējiem mūziķiem un pēc laika mani uzaicināja atkal. Kādā no IASJ sanāksmēm mēs runājām par to, ka IASJ sanāksmi varētu organizēt arī Rīgā, kam es piekritu un teicu, ka atbalstīšu šo domu! Es pārliecināju IASJ valdi, teicu, ka pazīstu latviešu mūziķus, jo esmu ar viņiem daudzas reizes strādājis un ka šeit ir pietiekoši daudz labi profesionāļi. Sanāksme bija fantastiski laba, lieliski organizēta, patīkama atmosfēra un emocionāls piesātinājums, tā ir mana Rīga un tagad esmu šeit jau piekto vai sesto reizi. Es biju Saulkrastijazz 2005 festivālā man šeit ļoti patīk, es ļoti augstu vērtēju to, ko cilvēki šeit dara – strādā par brīvu tikai mūzikas dēļ! Tas ir lieliski, visu cieņu viņiem!

B: paturpināsim par IASJ sanāksmi un tās pirmsākumiem, kā tā radās?

K.M.: Pirmā sanāksme bija ļoti maza, tā visa bija Deiva Liebmana (Dave Liebman) ideja, viņā arī daudz nodarbojas ar IASJ mājas lapas satura veidošanu, viņš bija pirmais džeza mūziķis, kurš ļoti aktīvi darbojas kā skolotājs un nonāca pie secinājuma, ka skolas ar džeza mūzikas fakultātēm, novirzieniem nav pazīstamas un pedagogi viens otru nepazīst, tā viņš aizbrauca 300 kilometrus tālāk, uz citu skolu, sazvanījās ar sev zināmajiem cilvēkiem un notika pirmā IASJ sanāksme apmēram 12 cilvēku sastāvā!

B: Kā Tev šķiet, kā šī sanāksme ir iespaidojusi Eiropas džeza attīstību?

K.M.: Izglītības joma ir mazliet mainījusies, mēs tagad zinām skolas ar džeza novirzieniem, mēs varam apmainīties idejām, uzzināt, kas notiek, tādejādi ir iespēja ļoti daudz iemācīties. Esmu bijis gandrīz visās IASJ sanāksmēs un esmu mācījies ļoti daudz o citiem pasniedzējiem un galu galā – pats no sevis. Un studentiem tā ir lieliska iespēja apskatīties kā ir citur, salīdzināt profesionālo līmeni, tā kā, es uzskatu, ka šī ir lieliska ideja, man tā ļoti patīk!

Karlheinz Mikli. © fotogrāfs - Nils Eiduks

B: Turpinot par Eiropu, kādas tavuprāt ir galvenās atšķirības starp Eiropas un Amerikas džezu?

K.M.: Esmu spēlējis ar dažiem labiem mūziķiem šeit, tādu šeit nav daudz un tas ir saprotami ņemot vērā vēsturi un iedzīvotāju skaitu, bet notiek liela attīstība, kustība starp Eiropas skolām, informācijas ieguves iespējas no citām valstīm, cilvēki vairs nav noslēgti un durvis ir vaļā! Jūs tagad varat redzēt kas īsti notiek citur pasaulē un es uzskatu, ka pēc dažiem gadiem situācija būs ļoti pozitīvi mainījusies. Jaunie mūziķi nezina pietiekoši daudz un nesaņem pareizo ”grūdienu” lai liktu tiem straujāk un efektīvāk mācīties, bet es uzskatu, ka tas viss pavisam drīz mainīsies!

B: Kā Tev šķiet, vai džeza mūzika ir labās rokās?

K.M.: Es nezinu, dažus brīžus džezs ir bijis pavisam sliktās rokās… /abi smejamies/ bet tas vienmēr paliks un saglabāsies kā mūzika ierobežotam cilvēku lokam, džezs vairs nekad nebūs populārā mūzika, tā nu tas ir. Bet jebkurā gadījumā, esmu jau nodzīvojis diezgan daudz gadus un esmu pieredzējis daudzus kāpumus un kritumus džeza mūzikas attīstībā, es no tā nebaidos! Varbūt tas nebūs džezs, bet improvizēta mūzika izdzīvos vienmēr!