Autors: Māris Plūme

Māris Plūme: Kā Tavā dzīvē ienāca mūzika?

Magnus Skovdahl: Patiesībā ļoti klišejiskā veidā – mans tēvs bija basģitārists. Viņš nav profesionāls mūziķis, taču viņš spēlē daudzās grupās, jo viņam patīk muzicēt. Bet viņš man stāstīja to, ka tad, kad es biju tikko dzimis, viņi manai gultai lika klāt lielus skaļruņus. Un pat vēl pirms tam viņi lika austiņas uz mammas vēdera.

M.P.: Tiešām?

M.S.: Jā. Viņi mani piespieda ļoti daudz klausīties.

M.P.: Kādu mūziku tad viņi atskaņoja?

M.S.: Mans tēvs ir liels “Cream” basģitārista Džeka Brūsa (Jack Bruce) fans. Tātad, protams, ļoti daudz Džeku Brūsu, “Cream”, “Jethro Tull”… Arī diezgan daudz klasisko mūziku, blūzu un džezu… Viņi klausījās mūziku tik un tā, neskatoties uz to, ka es gulēju. Ja man tagad atskaņotu mūziku no tiem lielajiem skaļruņiem, es noteikti momentā apklustu un iemigtu.

M.P.: (smejas) Bet kad Tu sāki apgūt kādu mūzikas instrumentu?

M.S.: Kad man bija seši gadi, mani aizveda mācīties tādā kā mūzikas novirziena bērnudārzā, kur es spēlēju zvaniņus. Septiņu gadu vecumā es sāku mācīties klavieres. Es tās mācījos līdz pat 12 gadu vecumam. Taču 10 vai 11 gadu vecumā es sāku spēlēt arī elektrisko ģitāru.

M.P.: Ņēmi privātstundas vai tāpat – patstāvīgi?

M.S.: Nē, tikai patstāvīgi. Vispār jau bija dažas nodarbības pie skolotāja, bet… Tad 15 vai 16 gadu vecumā es sāku mācīties Oslo mūzikas ģimnāzijā un trīs gadus studēju džeza ģitāru. Bet studiju laikā apmēram 17 gadu vecumā es sapratu, ka vēlos spēlēt basu.

Magnus Skovdahl

M.P.: Bet skolu taču pabeidzi?

M.S.: Jā, es beidzu šo skolu kā ģitārists. Tāpat, prieka pēc. (smejas)

M.P.: Un tad Tu devies uz Amsterdamu?

M.S.: Tad man sākās diezgan interesants dzīves posms. Es īsti nesapratu, ko es patiesībā vēlos darīt. Protams, mūzika man ir patikusi vienmēr. Kādu gadu es tā īsti neko nedarīju. Pēc tam vienu gadu es pavadīju armijā. Tas bija zemē nomests laiks. Bērni, nekad neejiet armijā! (smejas) Vari arī mani citēt! Bet pēc tam es mēģināju iestāties vairākās mūzikas augstskolās: Amsterdamas Konservatorijā, Trondheimas konservatorijā, Oslo, Kristiansandā (Kristiansand). Iestājeksāmenus veiksmīgi nokārtoju Amsterdamā un Kristiansandā, bet tā kā es gribēju doties prom no Norvēģijas, es devos studēt uz Amsterdamu. Tur es pavadīju 4 gadus, iepazinos ar Arti Orubu un Tomasu Bekhus (Thomas Bekhuis).

M.P.: Tātad Amsterdamā Tu studēji džeza basģitāru?

M.S.: Jā, es mācījos basģitāru džeza nodaļā. Man patika tas, ka, ja tu mācies basģitāru džeza nodaļā, tev jāiepazīstas arī ar ļoti daudz dažādiem citiem mūzikas stiliem nevis tikai džezu vien. Skolotāji pat spiež to darīt, jo basģitāra jau nemaz nav tipisks džeza instruments. Taču arī pirms Amsterdamas, kad es vēl spēlēju ģitāru, es diezgan spēcīgi aizrāvos ar smago metālu,grunge, progresīvo roku un tamlīdzīgām lietām. Parasti man patika – jo progresīvāk, jo labāk. Vai arī – jo smagāk, jo labāk. Es tajās lietās ierakos diezgan pamatīgi. Un tad man iestājās džeza mūzikas periods, taču pēc viena konservatorijā pavadītā gada džezu jau biju diezgan atēdies. Es atkal sāku meklēt kaut ko citu.

M.P.: Kāda mūzika Tev patīk vislabāk?

M.S.: Tas nav viegli atbildams, jo man ļoti patīk… Ja man vaicātu, kādu mūziku es labprāt klausos, es teiktu, ka jebkādu. Piemēram, patlaban es klausos eksperimentālo metālu, Balkānu mūziku, klasiku. Tas viss ir mainīgi.

M.P.: Iepriekš man stāstīji, ka esi spēlējis ļoti daudz dažādās grupās…

M.S.: Amsterdamā es iepazinos ar ģitāristu Jotamu Talu (Yotam Tal). Viņam Izraēlā bija savu smagā metāla grupa. Viņiem vajadzēja basistu, un es viņiem pievienojos. Mēs sākām kā “Black Sabbath” kavergrupa. Divu gadu laikā mēs spēlējām vienu vai divus koncertus katru nedēļu pa visu Holandi. Sākumā mēs spēlējām tikai “Black Sabbath” skaņdarbus, bet pamazām sākām izpildīt arī mūsu pašu oriģinālkompozīcijas. Tas viss bija ļoti interesanti.

Magnus Skovdahl playing with Artis Orubs

M.P.: Kādi ir Tavi mērķi kā mūziķim?

M.S.: Patiesībā, man liekas, ka šobrīd mans mērķis ir panākt, lai es ar mūziku, tajā skaitā arī skolotāja darbu, spētu nodrošināt sev iztikšanu. Un, protams, arī muzicēt, attīstīties, atklāt jaunas lietas. Šobrīd es pie tā daudz strādāju. Es gribu būt diezgan vispusīgs, lai es spētu spēlēt dažādu mūziku. Jo dažādākas lietas es mēģinu spēlēt, jo interesantāk man kļūst. Protams, dažreiz, kad mēģinu spēlēt šlāgeri, man tomēr nekļūst diez ko interesanti – tas nav tas. Bet vispār es uzskatu, ka savu redzesloku vajag paplašināt cik vien iespējams, jo tā ir interesantāk! Jebkuru mūzikas stilu jācenšas spēlēt cik vien labi iespējams – ar izpratni, lai nav tā, ka tiek spēlēts ar pavisam virspusēju attieksmi.

M.P.: Varbūt kādi padomi un ieteikumi jaunajiem un topošajiem basģitāristiem?

M.S.: Jā, labprāt! Ir dažas lietas, ko es jau stāstīju Ventspils mācību nometnē, ko es labrāt izstāstītu vēlreiz. Kad es sāku mācīties basģitāru, es ļoti fanoju par tādiem basģitāristiem, kā Viktors Vūtens (Victor Wooten), Flea no “Red Hot Chili Peppers” ar saviem slepa trikiem, kā arī par progresīvā metāla basistiem, tādiem kā John Myung no “Dream Theater”. Visi šie mūziķi ir tehniski ļoti spēcīgi. Tad nu es ņēmu un to visu iemācījos. Tas bija labi – es spēlēju kā maniaks. Es attīstīju diezgan labu tehniku. Bet tad pēc kāda laika es sapratu, ka ļoti labi ir spēlēt arī pavisam vienkārši, jo tas patiesībā ir tas, kas basam parasti jādara. Protams, ir forši mazliet izrādīties, bet patiesībā tu taču esi pavadošais mūziķis. Tā ir basa galvenā funkcija, kas viņam grupā jāveic, un tajā nav nekā nepatīkama. Ja tu spēj nospēlēt vai noslepot 16 tūkstoš notis minūtē vai sekundē, tas ir labi tehnikai, bet patiesībā daudziem mūziķiem nevajadzētu iespringt tieši uz to. Bet no otras puses, ir ļoti labi, ja tev ir laba tehnika, jo tad daudzas lietas spēlēt ir daudz vieglāk. Tas pats attiecas uz muzikālās dzirdes attīstīšanu un mūzikas teorijas apguvi. Es tomēr uzskatu, ka ir ļoti vērtīgi reizēm piespiesties, un padzīt uz priekšu šādas tādas spējas, jo tas dod lielāku brīvību, plašumu. Pēc tam daudzu lietu apguve prasa mazāk laika.

Basistiem pat vēl vairāk nekā citiem ļoti svarīgi ir attīstīt ritma izjūtu (timing). Patiesībā, tas ir ieteikums “numurviens”.

M.P.: Varbūt kādi konkrēti uzdevumi ritma izjūtas attīstīšanai?

Magnus Skovdahl & Artis Orubs

M.S.: Tās pašas parastās lietas, ko visi saka: spēlēt ar metronomu, spēlēt ar bundzinieku, kurš liekas labs… nu, tādu kā, piemēram, Artis Orubs. Parasti, kad es ar viņu kopā spēlēju, es jūtu, ka viss ir patiešām ļoti precīzi. Pat 10 vai 20 taktis mēs varam “iziet ārā”, darīt visu, kas vien ienāk prātā, bet mēs zinām, kur mēs atrodamies un pēc tam mēs atkal precīzi trāpām kopā.

M.P.: Jā, es to dzirdēju jūsu koncertā.

M.S.: Un vēl: vajag klausīties dažādu mūziku. Es iesaku klausīties arī citu, ne tikai rietumu mūziku. Man, piemēram, ļoti patīk Balkānu mūzika ar tajā sastopamajiem neparastajiem taktsmēriem, indiešu mūzika ar ritma dalīšanas īpatnībām un tamlīdzīgas lietas. Tas viss palīdz attīstīt ritma izjūtu.

M.P.: Tā kā Tu esi norvēģis, varbūt vari pastāstīt, kas notiek Norvēģijā? Kādas tendences mūzikā? Kuras Tavuprāt ir labākās norvēģu grupas un mūziķi, ko Tu ieteiktu paklausīties?

M.S.: Norvēģijas mūzikas dzīve ir ļoti interesanta, bet mērogs ir visai mazs – apmēram kā šeit Latvijā. No mūsdienu grupām, manuprāt, pašas interesantākās nav īsti džeza grupas. Visi šie mūziķi agrāk ir spēlējuši džezu, bet tas, ko viņi dara šobrīd, to īsti nevar nosaukt par džezu. Lielākā daļa šo mūziķu ir beiguši konservatorijas. Mana mīļākā grupa ir “Farmers Market”, un es noteikti visiem iesaku to paklausīties. Interesanta grupa ir arī “Atomic”. Ļoti labs un interesants pianists ir Bugge Wesseltoft. Viņam ir sava ierakstu izdevniecība un viņš sadarbojas ar ļoti daudziem interesantiem norvēģu mūziķiem. Vēl es ieteiktu paklausīties: Mike Patton, Stian Carstensen, Mr Bungle, The Dillinger Escape Plan, Fantomas.

M.P.: Vai Tu komponē?

M.S.: Jā. Diezgan daudz.

M.P.: Vai Tev ir arī sava grupa, kurā Tu realizē tieši savas ieceres?

M.S.: Jā, kaut kas ir. Tā saucas “Problems”. Stils – kaut kas pa vidu starp Balkānu mūziku un fusion (www.myspace.com/0problems).

M.P.: Vai, noslēdzot šo interviju, vēlies vēl kaut ko teikt jazzmusic.lv auditorijai?

M.S.: Tikai gribētu ieteikt turēt ausis vaļā!

M.P.: Vai tas attiecas uz klausītājiem vai mūziķiem?

M.S.: Abiem.

M.P.: Ko tieši ar to gribēji teikt?

M.S.: Tas nebija domāts nekas negatīvs. Es tikai domāju, ka cilvēkiem vajag censties iepazīt daudz dažādas lietas un vajag izvairīties no šaura redzes leņķa veidošanās. Īpaši es to ieteiktu mūziķiem, kuri daudz uzturās akadēmiskā vidē, jo bieži tieši viņi kļūst pārāk koncentrēti vienā šaurā jomā, un tas viņiem itin nemaz neglaimo, jo tādējādi viņi laiž garām tik daudz interesantas lietas. Man arī bija periods, kad es biju tāds, bet pēc neilga konservatorijā pavadītā laika es sapratu, ka man ir vitāli svarīgi paplašināt savu redzesloku.

(Lūk arī Magnusa myspace adrese: www.myspace.com/magnusskovdahl)