Autors: Valdis Zirnis

Šī nebūs džeza vēsture. Šī nebūs tā laika dižgaru analīze. Varbūt neliels atmiņu tēlojums par Rīgu tālajos gados pēc 1964. Tas bija laiks, kad sabruka Hruščova “atkusnis” un grožus sagrāba Brežņevs.

Un tā, kāds septiņpadsmitgadīgs lauku zēns, pašmācības ceļā samācījies iepūst klarnetē, ierodas Rīgā, lai mācītos mūziku, un vēl kur – pašos Mediņos (Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskola). Visa mana muzikālā izglītība balstījās uz spēlēšanu lauku vidusskolas pūtēju orķestrī, bet – jā, jā, ne jau klasiku spēlēt es te braucu. Kādā ballē biju ar asarām acīs klausījies, kā saksofonu un klarneti spēlē Mārcis Kalniņš. Ar to pietika, lai mūža slimība būtu klāt. Tad vakaros tika “izgrauztas” visas tajā laikā pieejamās “Estrādes mūzikas” burtnīcas (bija tad tāds latviešu un ārzemju estrādes dziesmu nošu izdevums), kā arī līdz nodilumam šķirstīti un pētīti VDR etrādes žurnāli “Melodie und Rhythmus”. Radio vidējos un īsajos viļņos tajā laikā varēja notvert skaistos vācu šlāgerus. Tāds nu bija mans priekšstats par to, ko dzīvē gribu sasniegt.

Pirmā konsultācija pie Mediņu klarnetes pedagoga un ilggadēja Operas klarnetista Pētera Ķipēna – bezgala jauka, veca vīra. Atspēlēju savus pāris samācītos gabaliņus.

– Nav jau slikti, bet grūti tev ies. Te nāk no mūzikas skolām. Nezinu, nezinu…

Satriekts laižu uz Rēzekni, bet tur man pasaka tikpat bēdīgu vēsti. Nolemju – ja jau jāriskē, tad labāk “par visu naudu”.

Pirmais iestājeksāmens “specenē” (specialitātē – manā gadījumā – klarnete) – deviņos no rīta. Kā jau kārtīgs zēns, liekos uz ausi Mediņu kopmītnē, kas atrodas Vecrīgā, Jaunielā, lai svaigs varētu ierasties uz eksi. Pamostos – gaišs. Paskatos pulkstenī – 9.30. Nu ir ziepes. Paķeru klarnetīti (man bija veca vācu sistēmas “Cimmerman” koka klarnete), un cauri parkiem jožu uz Mediņiem Skolas ielā. Netālu no skolas gandrīz nogāžu no kājām mācību daļas vadītāju biedru Pavasari.

– Kur tad tu?

– Uz skolu…

– Nu, tur jau viss beidzies.

Tomēr jožu tālāk. Ieskrienu skolā – divi tantuki mazgā grīdas, nevienu citu nemana. Sāku kaut ko apjaust.

– Cik pulkstenis? – prasu.

– Gandrīz desmit.

– Rīts vai vakars?

– Vakars, dēliņ, vakars.

Nu mierīgs čāpoju atpakaļ uz kopušku, liekos uz auss un nākamajā rītā esmu eksī, kur mani noklausās baismīgi barga komisija.

Esam tikai trīs klarnetisti un par savu atspēlēšanu saņemu četrinieku, kamēr pārējie divi konkurenti tikai truļus (tajā laikā vēretēšana notika pēc piecu punktu sistēmas). Tikpat veiksmīgu četrinieku saņemu solfedžo, un pārējie ekši – sacerējums un kas tur vēl – ir tīrais sīkums. Un pēc dažām dienām esmu Mediņu pirmā kursa studenta godā.

Nu vairs, lepnam kā pāvam, atliek atgriezties dzimtajā Viesītē un ar nepacietību gaidīt septembri. Vēl godīgi jāpiebilst, ka ne jau klarnete ir mans mērķis. Saksofons – tas, lūk, ir visu instrumentu karalis. Un to arī man ir izdevies apgūt tik veiksmīgi, ka vasarā gandrīz katru sestdienu spēlēju ballēs. Tas nekas, ka instruments ražots Ļeņingradā, tas taču ir SAKSOFONS.

Augusta pēdējā nedēļā ierodos Rīgā un iekārtojos Mediņu kopmītnē.

Mediņu kopuška ir īpašs stāsts. Eksistēja pat teiciens – nevis “nobeigt Mediņus”, bet “nobeigt Mediņu kopmītni”. Mēs, tur mītošie, sevi uzskatījām par tādu kā aristokrātiju, jo, salīdzinot ar pie večiem dzīvojošajiem memmīšiem, par eksistenci cīnījāmies paši. Tika savesti kartupeļu maisi, speķa gabali un citādi gardumi, kuri pārsvarā kļuva par kopīpašumu. Ja nu kāds negribēja dalīties, bez žēlastības tika apzagts un tādā veidā pārmācīts. Mediņu kopmītne bija Rīgā otrs pazīstamākais pritons un bohēmas centrs aiz konservatorijas kopmītnes (tā tomēr augstskola, tāpēc arī orģijas izvērsās augstākā līmenī). Ja kādam Rīgas mūziķim savajadzējās atvest uz ielas savāktu meiču, lai papriecātos, vai vienkārši iztukšot pudeli, tad kopuška vienmēr laipni gaidīja. Vienmēr tika izkārtota brīva istabiņa (kur pamīlēties), bet par samaksu mums tika gods ar Grandu kopā iedzert. Padomājiet – iedzert ar pašu Gunāru Kušķi.

Un tā, ieradies Rīgā, jau pirmajā dienā nopirku biļeti uz vācu šlāgerorķestra koncertu Dzintaru koncertzālē. Koncerts vareni patika – nu viss kā no “Melodie und Rhythmus” – spīdīgi tērpi, seši pūtēji, saksofoni spēlē ar piebraucieniem ar frulatto (ķērcošo toni). Pasaka!

Mediņu kopmītnē satieku vienu no tā laika leģendām – Jāni Lindavu, sauktu par Frici. Arī šis iestājies Mediņos. Priecīgs dalos iespaidos. Šis smīn, bet tad paliek gluži nikns.

– Knikāriņ (šādu iesauku man Mediņu pirmajā dienā iedeva Jānis Frīdenbergs, saukts par Frīdi, bezgala talantīgs mūziķis, vairākus gadus pat spēlējis radio bendā baritonsaksofonu, diemžēl vēl daudz slinkāks par mani, nu jau aizgājis pa daudzu mūziķu “profesionālās” slimības taku), Knikāriņ, tā nav nekāda mūzika. Tas ir sūds. Džezs jāklausās.

Tas nu man ir baigais trieciens. Tie vācieši tak tik forši spēlēja. Un kas tas džezs vispar tāds ir? Bet par Frici vēlāk.

Pēc pāris Rīgā pavadītām nedēļām Frīdis mani uzaicina uz Armatūru. Ievedīšot par brīvu, viņam tur pazīstami džeki spēlējot.

Deju zāle kā jau zāle. Tikai uz skatuves divās rindās krēsli, otrā rinda augstāk par pirmo. Un tad viņi nāk. Tāds jau laikam ir tas džezistu stils – nāk nevērīgi, sarunādamies, apsēžas, pie bungām pats Einars Raibais,  katrs kaut ko paļurina (manā sapratnē), tad pie klavierēm piesēžas pagarš vīrs ar brillēm (vēlāk uzzināju, ka viņu sauc Mauzers, oficiāli Mazurs), noskaita priekšā un… un… sākas. Kaut kas man pavisam nedzirdēts. Pēc brīža priekšā iznāk Raubis (Raimonds Raubiško) un spēlē… pavisam bez notīm. Melodijas nav, bet varbūt arī ir, toties pavisam noteikti ir MŪZIKA. Nākamais soliņu spēlē Krūms (Aivars Krūmiņš). Pie solo tiek gandrīz vai visi. Birkāns arī nobaritonē. Beigās, visiem atkal sēžot savās vietās, skaņdarbs tiek nobeigts. Cik atceros, mikrofons, ja arī bija, tad tikai viens. Nākamajā skaņdarbā jau parādās Bruno Oja. Nezinu, cik viņš bija spēcīgs kā dziedātājs, bet aktieris gan lielisks. Katrs žests, katra kustība – vesela māksla, un tik iederīga šaja mūzikā. Un tā tiek svingots līdz pat pauzei. Visa zāle dejo, tā ka negāja jau uz Armatūru tikai klausīties mūziku. Lielai daļai publikas tā bija balle kā balle. Bet man pirmais vakars paiet kā sapnī. Neteikšu, ka daudz ko no visa tā saprotu, bet skudriņas pa muguru skrien un jūtu, ka KAUT KAS visā tajā ir. Lielais noslēpums – džezs.

Līdzīgā veidā tika izstaigāti daudzi Rīgas klubi – Būvīši (Celtnieku klubs), Baranka (Autodarbinieku klubs), Magadāna (Milicijas klubs), un visur lielāki vai mazāki sastāvi spēlē džezu. Tomēr Armatūra bija elite. Salīdzinājumā ar viņiem citi bendi likās tikai tāda atblāzma. Bet pats galvenais, ka Padomju Latvijas galvaspilsētā – Rīgā – valdīja džezs.

Fricis tajā laikā tika pieņemts REO (Rīgas Estrādes Orķestris), kurā vēl nespēlēja neviens no Armatūras večiem. Atceros tikai to, ka REO tenorsaksofonu spēlēja Kušķis, vēlāk Dolgovs. Un arī REO tad spēlēja džezu. Protams, viņus, kā jau valsts orķestri, cenzūra uzpasēja daudz stingrāk, tāpēc nācās iekļaut obligātās padomju dziesmas. Un tomēr, ja laimējas paklausīties kādu no tā laika naivajām dziesmiņām, tad jūtams, ka benda pavadījums (laikam Dolgova aranžējumi), pareiza maniere, štrihi – viss atbilst pasaules klasei.

Klejojumos pa klubiem Frīdim bieži pievienojās viņa labākais draugs Rozītis (Gunārs Rozenbergs, saukts par Rozi vai Rozīti). Atceros, ka reiz Rozis parādīja zem mēteļa paslēptu trompeti bez futlāra.

– Baigais stroķis, – Rozis saka. – Visas bungas pret šito ir sūds.

Salīdzinājumā ar manu talantīgo, bet nu bezgala slinko draugu Frīdi, Rozis bija mērķtiecīgāks. Acīmredzot trompete tika spēlēta neskaitāmas stundas dienā. Savlaik viņš pat lūpu pārspēlēja. Un Armatūras veči reizēm Rozim atļāva uzlaist kādu soliņu. Atceros Rozīša sacīto, ka viņa sapnis esot ietikt REO. Kā zinām, viņš ir ticis daudz tālāk.

Īpaši notikumi Rīgā bija “jam session”, saukti par džeimsiem. Varbūt pārspīlēšu, bet liekas, ka vismaz reizi nedēļā kāds notika. Jebkura maza klubiņa skatuvīte tika izmantota šiem svētkiem. Viss būtībā ritēja ļoti vienkārši, tikai nevaru saprast, kā veči spēja saorganizēties. Nemaz jau nerunājot par mobilajiem, arī parastais telefons bija tikai retajam. Skaņu pastiprināšanas aparatūru neizmantoja, jo tādas vienkārši nebija. Kāds (parasti Raibais) atstiepa bungu komplektu, kāds kontrabasu. Klavieres jau uz vietas atradās. Pūšamais, protams, katram bija savs. Un publikas arī vienmēr pietika. Un, veči nāk priekšā, sarunā ko un kādā dūrē, un iet vaļā. Reizēm skaņdarbs ievilkās līdz pusstundai, jo saspēlētiem sastāviem pievienojas katrs, kurš jūtas spējīgs (un reizēm arī tādi, kam pietiek bezkaunības). Tomēr viss tas notika ar tādu azartu, ar tādu pašatdevi, ka sviedri džezistiem tecēja aumaļām. Nezinu, kā tas liktos no šodienas skatpunkta, bet tad tas bija DŽEZS. Nu gluži kā pie nēģeriem. Un katram bija savi fani. Vieni teica, ka tikai Raubis ir īstais, bet Piščikovs sūds. Citi gluži otrādi. Tomēr aplausu netrūka nevienam. Atceros bēdīgi kuriozu gadījumu, kad džeimss notika “skolotājos” (tur, kur tagad vai nu Zviedrijas, vai Lielbitānijas vēstniecība). Džeimss jau gāja vaļā, kad Raubis, ieradies ar nokavēšanos, nostājās pie durvīm, kuras atdala mazu telpiņu no zāles, nolika savu, šķiet, Selmeri pie kājām un pūlīša vidū klausījās mūziku. Cilvēku bija kā piebāzts. Gabals beidzās, Raubis kopā ar pārējiem aplaudēja un noliecās pēc stroķa, bet tā tur vairs nebija. Un nekad arī neatradās. Ar galiem.

Ja jārunā par lielajiem valsts bendiem, tad jāatzīst, ka līdz ar Maestro stāšanos pie REO stūres, džezs no šī lieliskā orķestra attālinājās. Un es nebūt nevainoju Maestro. Arī tā mūzika bija vajadzīga. Nezinu, vai daudz ir faktoru komunistu laiku Latvijas vēsturē, kas tā cēluši latviešu pašapziņu, kā Paula vieglu uztveramās (bet ne tik viegli komponējamās – tur vajadzīga īpaša Dieva dāvana) dziesmas. Bet džezs pārvietojās uz jaundibināto Radio bendu (Radio estrādes un vieglās mūzikas orķestris, turpmāk dēvēts par “rādiņu”). Noteikti, ka večiem bija jāieraksta arī obligātais padomju dziesmu repertuārs, bet pateicoties Dolgova aranžējumiem, tur tika spēlēta visaugstvērtīgākā bendu mūzika. Blakus Dolgovam parādījās aranžētājs Māris Briedis, saukts par Mēmo. Atceros, kā Mediņu kopmītnē viņš pabeidza rakstīt vienu no pirmajām partitūrām, pie tam, paziņojot, ka nu jau varot rakstīt galvā, bez klavieru izmantošanas, un aiznesa to uz rādiņu atrādīt. Aranžējums tika atzīts par labu esam (kas tajā pašā vakarā tika grandiozi nosvinēts), un turpmāk Mēmais sāka saņemt, šķiet. 20 vai 30 kapeikas par takti. Lai piķis sanāktu lielāks, tika pielietotas visādas viltības. Nekādas 12/8, viss uz ¾. Ja 4/4, tad uz 2/4. Četras reizes vairāk naudas. Veči saprata, ka aranžētājiem arī naudu vajag, un neburkšķēja. Kāds polšiņš jau arī atleca (korupcija). No rādiņa mūziķiem vislabāk pazinu Jāni Voitkānu, sauktu par Vodkinu. Ja šodien kaut ko sajēdzu no svinga, štrihiem un tamlīdzīgām lietām, tad varu būt pateicīgs viņam. Vodkin, Vodkin, kur tu tagad esi? Nogrimis līdz bomža līmenim, nu jau daudzus gadus neesi redzēts. Žēl, bet daudzi talantīgi mūziķi aizgājuši pa šo zaļā pūķa taku.

Vēl jāpiemin leģendārais džeza festivāls Tallinā 1967. gadā. Arī jūsu padevīgajam kalpam laimējās tur būt klāt (protams, klausītāja statusā).

Kā padomju impērijā igauņiem izdevās tādu pasākumu dabūt gatavu, man nav skaidrs līdz šai baltai dienai.

Pirmkārt, uz festivālu ieradās pats Villiss Kanovers (Willis Conover), kura zemā basa balss tik bieži tika dzirdēta “The Voice of America” džeza raidījumos (tos cauri čērkstoņai sprakšķiem un zāģim reizēm izdevās uztvert īsviļņos). Un nu viņš pats, šis zolīdais gara auguma džentelmenis, soļoja pat Tallinas dzelzceļa stacijas peronu, kur viņu sagaidīja arī Rīgas diksilends. Man Kanoveru laimējās redzēt pārdesmit metru attālumā, un līdz šai baltai dienai neesmu pārliecināts, ka tas nebija sapnis.

Festivāls ilga, šķiet, dienas trīs, pa vairākiem koncertiem dienā. Uzstājās visas spicākās padomju zvaigznes, un patiešām, viņi bija lieliski. Kanovers nodēvēja Piščikovu par “dižo padomju saksofonistu”.

Tomēr pirmais šoks no “importiem”, bija poļu altsaksofonists Zbigiņevs Namislovskis (Zbiginiew Namyslowski). Neatceros vairs šodien, kā viņš īsti spēlēja, bet viņš taču bija jau no “turienes”, kaut patiesībā pavisam netālu no Latvijas. Tajā laikā pat Polijas Tautas Republika mums bija “no turienes”.

Par festivāla kulimināciju var uzskatīt Čarlza Loida (Charles Lloyd) kvarteta uzstāšanos. Tas tak vispār ārprāts – no pašas Amerikas, no džeza dzimtenes. Koncerta sākums aizkavējās krietnu pusstundu – laikam Maskava vēl nevarēja izšķirties, vai ko tādu mums drīkst rādīt. Tomēr beidzot viņš uznāca. Loids, melnais, sprogainiem matiem, kuliminācijas vietās mēdza palēkties pusmetra augstumā. Laikam jau spēlēja labi, ha, ha, jo tagad man mājās ir pāris viņa diski, kurus paklausos visai bieži. Pēc uzstašanās publika, protams, nelaida viņus nost no skatuves, un varēja just, ka festivāla organizētāji ir izmisumā – ko nu lai dara? Situāciju izglāba mūsu Einārs Raibais, kuram ar kaut kādu sastāvu bija jāspēlē pēc Loida. Un tā, aurojošās, svilpjošās, trakojošās sporta halles publikas priekšā, Raibais iznāca ar savu bungu komplektu un dziļā mierā, pašcieņas pilns, nesteidzīgi sāka stellēt augšā savas bungas. Un zāle beidzot norima. Ja arī Raibais neko citu savā mūžā nebūtu izdarījis, tad par šo vien viņš pelnītu vislielāko atzinību. Un ne jau tāpēc, ka izglāba padomju funcionārus. Nē, viņš parādīja, ka mēs arī kaut kas esam, ka mēs arī kaut ko varam un protam. Viņš pacēla mūsu pašcieņu un kaut nedaudz izrāva no svešzemnieku pielūgsmes transa.

Vēl svarīgs notikums Tallinas festivālā bija Rīgas “Zvaigznītes” uzstāšanās. Rozis, Uldis Stabulnieks, Valdis Eglītis un Dzintars Beķeris “paņēma” publiku ne jau ar to vien, ka bija ģērbušies padomju armijas formās, pie tam, tās nebija nekādas parādes formas, bet galifē bikses, gimnastjorkas un kirzenieki. Pie visa tā viņi spēlēja džezu – īstu, gudru, kvalitatīvu džezu.

Jā, festivālam beidzoties, bija sajūta, ka esi pamodies no brīnumskaista sapņa un jāatgriežas pelēkajā ikdienā. Rīgas mutuļojošā džeza dzīve pamazam sāka pierimt, jo visi spicākie džezmeņi tagad bija nogruntējušies divos lielajos bendos – REO un rādiņā. Kādu brīdi starp abiem kolektīviem veidojās tāda kā neveselīga nošķirtība, bet atceros Vodkina stāstīto, ka kādā reizē abu bendu veči sanākuši kopā un nolēmuši, ka kašķis jābeidz, jo visi jau dara vienu darbu un mērķis visiem ir viens. Pēc kāda laika izteikti latviskais REO “nomira dabīgā nāvē”, un daudzi REO mūziķi ieņēma uz Izraelu aizbraukušo rādiņa mūziķu vietas.

Vēl gribu pieminēt, ka līdz ar Roža un viņa aranžējumu ienākšanu rādiņā, šis bends kļuva unikāls. Ja visi iepriekšējie sastāvi spēlēja lieliski, es pat uzdrošinātos teikt, pasaules līmenī, tad Roža rādiņam parādījās “sava seja”. Tāds skanējums nebija nevienam bendam savienībā, Eiropā un pat pasaulē. Ipaši unikāla, manuprāt, bija saksofonu sekcija (Straume, Birkāns, Raubiško, Smirnovs). Vairs nekad un nekur tādu skanējumu neesmu dzirdējis un droši vien, arī nedzirdēšu. Bet varbūt arī nevajag. Jo tie bija Viņi. Nevajag mums otru Ārmstrongu, otru Stenu Getcu vai Mailsu Deivisu. Pasaulē ir tukstošiem “Glena Millera” bendu, bet Glens Millers bija pirmais, vienīgais un neatkārtojamais. Nevajag mums arī to pašu rādiņu. Varbūt šodien vajag citu.

Atslodzei vēl neliels joks par to, ka arī dižos “grandus” var iznest cauri.

Mediņu kopmītnē bija uzradies pirmais lenšu magnetofons, šķiet “Jauza”. Kārtējās orģijas laikā nolēmām, ka jāmēģina kaut ko ierakstīt. Bet, kā jau tas notiek alkohola radošajā ietekmē, ideja attīstījās vēl talāk. Samainījāmies instrumentiem. Atceros, ka es “spēlēju” trompeti – vārdu sakot, katrs paņēma ne savu instrumentu, un tika ierakstīts apmēram piecpadsmit minūtes garš avangardisks “skaņdarbs”.

Kad ciemos iztukšot kārtējo polšiņu ieradās bariņš rādiņa benda mūziķu, paziņojām, ka ir izdevies norakstīt no kādas nezināmas raidstacijas baigo verķi. Un dižie džezmeņi pilnā nopietnībā, sarauktām pierēm (varbūt palīdzēja arī ieņemtais dullums) pāris stundas grieza uz priekšu un atpakaļ mūsu “šedevru”, analizēja un sprieda, ka “tur ir kaut kas baigi foršs”. Redziet, arī tā gadās.

Līdz ar ģitāru roka ienākšanu Latvijas mūzikā radās sajūta, ka tad, kad apmirsim mēs, pūtēju Latvijā vairs nebūs. Par laimi, dzīvē tā nenotiek. Šodien Latvijā atkal ir virkne talantīgu, augstas raudzes džezmeņu. Noteikti īpašs nopelns ir Artim Sīmanim, jo tieši viņa darba rezultātā šodien ir tik daudz kolosālu saksofonistu.

Tā lūk. Dzīve neapstājas. Viss notiek, atdzimst, piedzimst no jauna, veidojas un attīstās.