Māris Plūme: Tavs ceļš mūzikā: Kad un kā sāki? Kur mācījies? Kur studēji? Ko studēji?

Indriķis Veitners: Man ir absolūti klasiska izglītība – P.Jurjāna bērnu mūzikas skola, tad Mediņi un Mūzikas akadēmija. Esmu klarnetists, un saksofonu patiesībā esmu mācījies pašmācības ceļā – faktiski to spēlēt iemācījos Radio bigbendā, studijā, spēlējot pie mikrofona ierakstos.

M.P.: Ha! Tas man ir pārsteigums.

I.V.: Man ir veicies ar skolotājiem, kaut gan ir gājis ļoti raibi. Jurjānos man bija veseli 4 – no kuriem īpaši gribētu izcelt Jāni Bērtiņu, kuram pateicoties vispār esmu mūziķis. Pilnīgi noteikti. Viņa dzelžainā disciplīna un reizēm ļoti neordinārais viedoklis joprojām man ir ļoti nozīmīgi. Mediņos mums kopā ar Edžu Raubiško pasniedzējs bija, nu, jau nelaiķis, Vitālijs Vorobjovs, kuram varu pateikties par spēles tehnikas attīstību, bet mūzikas akadēmijā mans profesors bija Ģirts Pāže.

Stāsts ir sekojošs – džezs mani ļoti interesēja jau bērnībā, jo manam papum bija liela ierakstu kolekcija, mums mājās daudz skanēja visāda mūzika, un tas mani ļoti saistīja. Starp citu, abi mani brāļi arī ir saistīti ar mūziku – Krišjānis spēlēja trombonu, bet Andrejs – bungas. Kad nokļuvu mediņos, mūsu kursa iesvētībās spēlēja studentu diksilends. Plijos viņiem virsū, ka arī gribu piedalīties, taču vakanta bija tikai bandžo vieta. Tā kā biju mācījies ģitāru ( pie Ingus Feldmaņa – viņš ir radinieks manam tuvam draugam), tad arī sāku spēlēt bandžo.

M.P.: Pārsteigums aiz pārsteiguma!

I.V.: Jā, joprojām mani šada tad grib uzaicināt ar bandžo, bet, nu, jau kur tie gadi, kad nespēlēju. Stroķis gan vēl ir. Pēc kāda laika sāku spēlēt pūtēju orķestrī “Sīriuss” pie Jāņa Ābola. Tur bija ļoti radoša atmosfēra, un tika spēlēti arī džeza skaņdarbi. Ar laiku izveidojās bigbenda sastāvs, un tur satikos ar Juri Mutuli un Jāni Pinkuli – trompetistu no Radio bigbenda. Jānis Irbe tanī laikā meklēja bandžo spēlētāju Jura Mutuļa diksilendam, un tā sāku spēlēt kopā ar Juri, kuru uzskatu par savu džeza skolotāju. Bandžo viņa diksī nospēlēju kādus 5-6 gadus, mums pat bija radio ieraksts un brauciens uz Somiju. Taču paralēli mācījos mediņos un pēc tam iestājos MA (Latvijas Mūzikas akadēmijā).

M.P.: Vai kaut kur var noklausīties to ierakstu, kur Tu spēlē bandžo? Būtu ļoti interesanti.

I.V.: Radio ir Mutuļa diksilenda ieraksti. Spēlēja Juris Mutulis, Jānis Pinkulis, Jānis Irbe (trombons), Robert Ramoss (bungas), Jānis Dimants (tuba). Tomēr sapratu, ka bandžo, lai gan man joprojām šis instruments ļoti patīk, nav tomēr mans, jāizvēlas, un paliku pie klarnetes. Ap 1992./93. gadu J.Pinkulis mani uzaicināja uz radio – esot brīva saksofona vieta. Es teicu, ka mūžā neesmu pūtis saksofonu, bet viņš teica – nu, tu paspēlē kādu mēnesi un nāc šurp. Tā arī notika – tas bija jau akadēmijas pēdējos kursos. Tā arī darīju – un atnācu uz radio. Kā šodien atceros, ka vecais Raubis mani ieraudzīja, tūlīt atņēma A.Čudaram baritonu un deva man: “Pūt tik iekšā!” Es nekad nebiju spēlējis baritonu, taču kaut kā piešāvos, un  pēc mēneša, laikam, mani pieņēma darbā. Tā kā saksofonu reāli esmu iemācījies, spēlējot studijā ierakstos, un varu teikt, ka nav labākas skolas par šo!

M.P.: Redz kā, pavisam raibs Tev tas mūziķa ceļš. Vai ir vēl kāds mūzikas instruments, kuru Tu paslepus esi apguvis?

I.V.: Nu, laikam vairāk ne. Pēc zināma laika, kad radio bendu nolikvidēja, turpināju darboties – nu, jau bigbendā Volo kopā ar B.Jurgenbergu un citiem večiem. Pēc kāda laika ar Juri Mutuli izdomājām, ka vajadzētu dibināt sastāvu, jo gribējās darboties. Izveidojām savu grupu “Step by Step” – kopā ar Kasparu Grigali un tolaik pavisam jauniņo Gintu Garūtu. Tā kā tolaik spēlējā pūtēju orķestrī “Rīga”, tur arī mēģinājām. Tas bija ļoti auglīgs laiks. Regulāri mēģinājām un paši ierakstījām sevi. Koncepts bija: 2 tenorsaksofonu duets un ritma grupa bez klavierēm. Tāds kā west coast stils, Lee Konitz & Warne Marsh, Gene Ammons & Sonny Stitt. Tajā laikā izspēlējām ļoti daudz standartu. Arī Kaspars joprojām atceras šos laikus ar labām atmiņām. Protams, regulāri spēlējām klubos, un arī ierakstījā 2 albūmus: vienu ar savām kompozīcijā, otru ar standartiem.

M.P.: Vai jums gadījumā šim projektam nav mājaslapa? Man ir tāda sajūta, ka esmu tai kaut kad uzdūries.

I.V.: Jā, bija, bet es beidzot to nolikvidēju, jo nedarbojamies jau ilgu laiku.

M.P.: Ja nemaldos, Tu esi studējis arī ārzemēs. Kur? Un kā Tu tur nonāci? Ko studēji?

I.V.: Jā, tas, nu, ir arī stāsts, kāpēc esmu izglītībā. Savulaik – Mūzikas akadēmijā – man bija piedāvājums strādāt par pasniedzēju dārziņos – tolaik diriģentiem bija obligāti jāspēlē kāds instruments. Piedzīvoju absolūtu fiasko, un nolēmu, ka nekad nebūšu pedagogs, jo tas nav priekš manis. Taču darbojoties ar “Step by step”, sapratu, ka man ir nepieciešamas zināšanas menedžmentā. Faktiski bija 2 ļoti nozīmīgi notikumi manā dzīvē: dalība IASJ mītingā 1995. gadā, un studijas Kultūras akadēmijā. Varbūt pēc kārtas. Kā jau autodidaktam, man vienmēr likās ļoti svarīgi meklēt informāciju, mācīties, jo īpaši tāpēc, ka Latvijā nekādas džeza apmācības nebija. Jutos arī diezgan vīlies MA, jo Radio bigbendā strādājot, praktiski pārliecinājos, ka gads ierakstu studijā man ir devis vairāk nekā 4 gadi MA. Diemžēl man tā jāsaka. Un tad kā liels pārsteigums nāca uzaicinājums uz IASJ – Starptautiskās Džeza skolu asociācijas tikšanos.

Es biju uzaicināts kā pārstāvis no Latvijas – togad šo pasākumu organizēja dāņi, un viņi bija izdomājuši kuģa kruīzu pa Baltijas jūru – Gdaņska, Kaļiņingrada, Klaipēda, Rīga, Tallina, Helsinki, Visbija un Kopenhāgena. Man nebija ne mazākās nojēgas, kurp braucu un kas tas tāds ir. Arī uzaicinājums bija ļoti negaidīts – mani bija ieteicis Dānijas Radio bigbenda vadītājs Ole Koks Hansens, kurš bija pirms pusgada uzstājies ar Radio bigbendu. Bends tad jau bija nolikvidēts, un Rike Helmas no Dānijas Kultūras institūta man palīdzēja nokārtot visas finansiālās lietas. Brauciens bija fantastisks, bet man tas bija arī pamatīgs kultūras šoks – tik daudz studentu, brīnīšķīgu mūziķu no visas pasaules, pasniedzēju, un tik daudz atbildētu jautājumu. Sapratu, ka pasaulē šīs lietas ir attīstījušās ļoti tālu, par ko mums šeit nav pat nojausmas. Rezultātā kļuvu par šīs organizācijas individuālo biedru, un reguāri uzturēju kontaktus. Savukārt ar studijām bija tā – tā kā bija pagājis jau labs laiks kopš MA absolvēšanas, likās interesanti kaut ko mācīties. Darbībā ar “Step by Step” sapratu, ka jāmācās mendžments, un atradu Kultūras akadēmijas tā saukto vācu maģistrantūru – kultūras un mediju menedžmenta kursu sadarbībā ar Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolu.

Tā ir studiju programma par maksu, kur ir paralēli vācu pasniedzēji – praktiķi no Vācijas, un arī latviešu pasniedzēji. Jau pirmajā tikšanās reizē izrādijās, ka vācu profesori ir cieši saistīti ar džezu – fani, un viņi bija ļoti izbrīnīti , ka Latvijā nav džeza apmācības. Tā nu pavisam negaidot šī lieta sāka risināties, un faktiski Doma skola ir manu studiju rezultāts. Studijas notika vācu valodā, arī maģistra darbs bija jāraksta vāciski, taču par laimi esmu beidzis 5. vidusskolu – ar vācu valodu. Mums visiem bija arī mēnesi ilga prakse Vācijā, un man bija tā laime strādāt NDR džeza redakcijā, kur sastapos ar tiešām visaugstākās klases menedžmentu un, protams, džeza mūziķiem.

M.P.: Ar ko nodarbojies šobrīd?

I.V.: Šobrīd ir darba pilnas rokas: tikko uzsākta MA džeza klase – beidzot Latvijā šī sistēma ir pilna un sakārtota. Paralēli turpinu darboties Doma skolā. Rakstu savu doktora darbu par Latvijas džeza vēsturi – tā pirmssākumiem līdz 1944. gadam. Spēlēju bigbendā Mirage un patlaban ļoti rosīgi mēģinām arī ar Patinu – gatavojamies ierakstam un festivālam.

M.P.: Kas Tavuprāt ir džezs? (Kas nav džezs?) Kas ir džeza tradīcija? Kāda tai nozīme?

I.V.: Jā, šis, nu, ir jautājums, kur ne viens vien ir nolauzis kaklu. Par šo jautājumu ir bijušas diskusijas gan Draugos, gan arī jazzmusic.lv, taču, ja jāsaka īsi – džezs ir komunikācija. Tā nav spēle vienatnē ar sevi, tā ir saruna. Otrs svarīgs aspekts ir džeza valoda – tas ir moments, kas atšķir džeza improvizāciju no, piemēram, akadēmiskas improvizācijas. Pieredze liecina, ka salīdzinājums ar valodu ir diezgan precīzs – džezs ir valoda, kurā mēs sarunājamies viens ar otru.

Svarīgi pateikt, kas džezs nav: Piemēram, džezs nav stilistika – tā ir tikai izpausmes forma, plika stilistika nenozīmē, ka tas ir džezs. Džezs nav arī improvizācija – kā jau minēju, ir jāpielieto džeza valoda (jeb izteiksmes līdzekļi). Arī Bahs improvizēja, bet tas taču nebija džezs. Tradīcija savukārt ir ļoti svarīgs jēdziens; bez tradīcijas zināšanām nevar uzbūvēt ko jaunu. Atkal labs salīdzinājums ar valodu – kā var gribēt kļūt par rakstnieku, ja neesi lietas kursā par, piemēram, Šekspīru jeb Danti. Latvijas gadījumā ar tradīciju mums ir grūti – gan vēsturisku un politisku, gan arī kultūras tradīciju dēļ. Mums ir gājis secen tas, kas Rietumeiropā dabīgi ir noticis, un mūsu kultūras tradīcija lielā mērā sakņojas vācu kultūrā – tieši tā dēl plašākai publikai Latvijā ir grūti uztvert, piemēram free, jo mums nav bijusi šī 60. gadu vētrainā attīstība (jeb ir tikusi apspiesta), tāpat iztrūkst vairāku būtisku stilu – vienkārši aprobēšana, kurai vajdzēja dabīgi notikt savā laikā. Toties ir Radio 2 – absolūti populārākais radio Latvijā. Es šeit runāju par plašāku publiku – profesionāļi, starp citu, bija un ir ļoti labā lietas kursā. To var konstatēt, kaut vai paklausoties tā paša Radio benda ierakstus ilgākā laika periodā – pa desmitgadēm. Gan Rozenberga, gan Dolgova aranžējumos diezgan precīzi tiek sekots visām jaunākajām tendencēm.

M.P.: Kas šobrīd notiek Latvijas džezā? Kādas iespējas, problēmas,  pozitīvas un negatīvas tendences?

I.V.: Nāk jauna paaudze. Ir kvalitatīvi cita situācija – ir skolas, klubu aprite, informācija. Viss ir ļoti internacionāls. Ir atrisinātas tās lietas, kas trūka, un viss notiek. Taču ir citas problēmas – tie kas tiešām ir labi, aizbrauc prom. Jautājums – vai atgriezīsies? Patlaban vienīgais, kurš ir atgriezies, ir Rihards Fedotovs. Doma skolas 1. izlaiduma absolventi gandrīz visi ir prom. Ja viņi neatgriezīsies, mūs sagaida smaga problēma, jo viņi neiespaidos Latvijas mūzikas vidi, un tā turpinās būt tikpat stagnātiska un neprofesionāla. Diemžēl Latvijas mūzikas tirgus ir tik mazs – viņa patiesībā nav – un līdz ar to mūziķiem ir jādodas prom. Manuprāt, vienīgais risinājums šajā situācijā ir mēģināt pēc iespējas internacionalizēt – veidot kopprojektus, koncertus, visos iespējamos veidos sadarboties ar kaut vai igauņiem un lietuviešiem. Tad ar laiku mēs varbūt varētu ko mainīt.

Savukārt labā lieta ir tā, ka, manuprāt, ir izdevies izveidot džeza mūziķu “brandžu” Latvijā. Visi ir diezgan vienoti, un tas ir ļoti svarīgi. Ļoti labi atceros ne tik senu pagātni, kad vecie veči mūžīgi kaut ko dalīja savā starpā, un rezultātā mūsu džezmeņu paaudze nonāca situācijā, kad gandrīz bija jāsāk no nulles. Ļoti gribētos cerēt, ka esam izvairījušies no šīs kļūdas, jo tikai tā var izveidoties un attīstīties Latvijas džeza tradīcija.

M.P.: Kas Tavuprāt ir līdzšinējie nozīmīgākie džeza mūzikas notikumi Latvijā?

I.V.: Tas ir ļoti grūts jautājums. Vēsturiski katrai paaudzei ir savi būtiskie notikumi, bet savrīgākais, man šķiet, ka tradīcija nav pārtrūkusi. Džezs Latvijā turpinās, un tas ir iepriekšējā turpinājums. Man šķiet ļoti nozīmīgi, ka ir beidzot skolas, un šī lieta labi funkcionē – to mēs redzam no absolventiem. Ļoti svarīgi, ka beidzot tiek pateikts “paldies” vecmeistariem – cik nu viņu vēl ir, bet Mazura, Zaķa, Birkāna (Jau nelaiķa!) un Rezevska jubilejas koncerts bija ārkārtīgi būtisks notikums, kas ļauj cerēt, ka varbūt beidzot arī Latvijā džezs tiks atzīts (nevis formāli, bet pa īstam) par līdzvērtīgu mūzikas žanru visiem pārējiem. Protams, gribētos beidzot profesionālu ierakstu un koncertu kritiku, bet tā jau ir problēma arī citos žanros. Ja skatāmies vēsturiski, tad jautājums – līdzšinējie nozīmīgākie džeza mūzikas notikumi Latvijā – ir nopietna pētījuma vērts.

M.P.: Kādas ir Tavas prognozes par Latvijas džeza mūzikas attīstību nākotnē? Arī par stilistiku: Kāds varētu būt Latvijas džezs? Lūdzu, atļaujies izteikt minējumus!

I.V.: Man šķiet, ka žanrs turpinās labā nozīmē akademizēties, radīsies arvien vairāk kopprojektu – gan internacionālu, gan starpžanru. Noteikti turpinās attīstīties izglītība. Vajadzētu kaut kā spēcīgi nolobēt džezu oficiālās aprindās, joprojām tomēr ir jūtama šī nedaudz snobiskā attieksme, turklāt ne tikai no akadēmiskajām, bet pat vairāk no populārās mūzikas aprindām (ļoti vienkārši – mēs esam konkurenti). Ļoti nepieciešams ir regulārs ierakstu process (dažādu sastāvu) – ar to es domāju džeza ierakstu izdevniecību – pagaidām ar to nodarbojas laikam tikai Deniss Paškevičs. Latvijas džezs varētu iet vairākos virzienos – etniskais ir tikai viena no iespējām. Man ļoti patīk tas, ko dara Niks Gothams ar dj Monstu – tā arī ir iespēja. Bet vispār jau tradicionāli latviešu džezs ir bijis vairāk meinstrīmā – vairāk amerikāņu džezs. Igauņiem un leišiem tendences ir bijušas citas. Gribētos, lai šo enerģisko stilu mēs saglabājam, jo tas mūs atšķir.

M.P.: Kā tas nākas, ka tieši Amerikas skanējums un nianses tik bieži tiek kopētas Latvijā? Mēs taču mentalitātē esam tik atšķirīgi…

I.V.: Jā, tas ir interesanti. Runāju par šo jautājumu ar Vilni Kundrātu, un viņš atcerējās vairākas epizodes no sarunām gan ar Rozenbergu, gan Raubiško par šo tēmu. Tas bija diezgan apzināts uzstādījums jau 60. gados. Domāju, ka iemesls varētu būt mūsu situācija – mēs nebijām kā igauņi blakus Somijai, jeb leiši – Polijai. Mums vienīgā informācija nāca pa radio – no Amerikas, un šī tendence aizsākās jau 50. gados ar Count Basie gabaliem Armatūrā. Rozenbergam, piemēram, ļoti precīzi var izsekot visas Thad Jones un Quincy Jones influences aranžijās…

M.P.: Varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka latviešiem tieši tas “populārais” skanējums ir tuvāks, nekā Eiropai raksturīgā “nekāda ballīte, vien māksla” attieksme?

I.V.: Jā, arī var būt. Jo, piemēram, mums ir principiāli savādāks ne-Eiropas skanējums, ja salīdzinām, piemēram, ar Poļu džezu – ar visu viņu tieksmi uz avangardu un free. Mēs esam vairāk tradicionālisti, taču ar tādu “melnu” piešprici – kā hārdbopā. Tieši to, starp citu, arī Raubiško sauca par “amerikāņu stilu”.

M.P.: Runājot par augstāk pieminēto snobismu, bieži tieši džeza mūziķiem pārmet neiecietību un augstpratību attieksmē pret citiem mūzikas žanriem. Sak, pārāk prastu mūziku jūs tur spēlējat! Kādi būtu Tavi komentāri šajā sakarā?

I.V.: Nu, nezinu… Ne jau žanrā problēma. Nav sliktas mūzikas, ir draņķīgi muzikanti. Man nav bijuši iebildumi pret žanru, bet gan pret profesionalitāti. Protams, ja spēlē dejas līdz 5 rītā, tas ir viens stāsts, bet mani drīzāk tracina neprofesionāļi, kas neko nesaprot, bet grib regulēt un pamācīt. Diemžēl diezgan tipiska situācija Latvijas mūzikas vidē. Manuprāt, īsts profesionālis nekad nav snobisks. Mums katram ir sava gaume un viedoklis, bet ja tas ir darbs un tu esi profesionālis, tādām attieksmēm nav vietas. Parasti šādus tekstus bīda tipi, kas paši neko nemāk.

M.P.: Kādu ceļu attiecībā uz mācībām un attīstību Tu ieteiktu izvēlēties topošajiem Latvijas džezistiem?

I.V.: Tur, nu, gan nav receptes. Daudz mācīties un spēlēt! Komunicēt ar kolēģiem, nebaidīties jautāt un kļūdīties, bet galvenais – dzīvot tajā visā iekšā, jo džezs jau ir kā reliģija – tu nevari pa pusei ticēt – vai nu jā vai nē. “Džezs – tā ir ļoti nopietna māksla” – kā savulaik teica Raimonds Raubiško, un tā tas patiešām ir. Džezu var iemācīties, bet patiesībā tajā ir jādzīvo. Un, lai to darītu, reizēm nemaz nav nepieciešams kaut kur braukt.

M.P.: Vai Tu vēlētos arī ko adresēt, nu, jau kuplajam pulciņam Latvijas jauno džezistu, kuri šobrīd studē ārzemēs?

I.V.: Vissirsnīgākie sveicieni no manis visiem censoņiem! Zinu, ka galīgi nav viegli, taču savādāk nevar. Patiesībā jūtos lepns par to, ka tik daudz jauno Latvijas mūziķu studē tur, kur kādreiz ļoti vēlējos nokļūt es pats. Lai visiem veicas, dodiet ziņas, kā jums iet, un gaidīsim pēc kāda laika atpakaļ Latvijā!

M.P.: Mēs esam pietuvojusies intervijas noslēgumam, tāpēc tagad Tev ir iespēja pateikt to, ko neesmu iedomājies pajautāt!

I.V.: Savā dzīvē diezgan bieži esmu bijis situācijā, kad tev kā kaķim jākārpās ārā no upes, kurā esi iemests. Taču tad tu arī visātrāk un visefektīvāk mācies. varbūt tas ir nedaudz skarbi, bet tieši tas ir tas foršākais džezā, ka viss ir pa īstam, un neviens neceremonējas – vai nu uzdrošinies un spēlē, jeb – ej mājās mācīties! Manuprāt, šī attieksme arī vienmēr ir bijusi latviešu džezmeņu veiksmes atslēga, un es novēlētu to visiem mums – dzīvot džezā, un darīt to patiesi un pa īstam.