Autore: Lorete Medne

Pēdējā marta svētdienas pēcpusdienā notika vērienīgs Kārļa Vanaga City Jazz Big Band koncerts, kurā kopā ar pieaicinātiem viesiem – Raimondu Macatu, Līvu Kalniņu un Krisu Bītiju (Chirs Beaty, USA) – tika atskaņota īpaši sagatavota programma “Contemporary Big Band”. Pateicoties Latvijas Radio 3 Klasika un Valsts Kultūrkapitāla atbalstam, koncerts tika tiešraidē translēts no Latvijas Radio 1. studijas un drīzumā būs dzirdams Euroradio klausītājiem visā pasaulē.

http://www.youtube.com/watch?v=fel3-Nt0k4w

Neplānoti koncerts izveidojās tādās kā divās daļās, kur ”pirmajā” tika atskaņoti: Sammy Nestico, Bret Zvacek, Bob Mintzer, Ivan Lins, Pat Metheny skaņdarbi, pēc kuriem sekoja neliela intervija ar CJBB māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu un saksofonistu Krisu Bītiju, kurš ir Austrumu Ņūmeksikas Universitātes asociētais profesors, un, pateicoties Fulbraita stipendijai, šajā akadēmiskajā gadā ir Latvijas Mūzikas akadēmijas pedagogs. Pēc nelielās Marutas Rubezes intervēšanas sekoja koncerta ”otrā” daļa, kas sākās ar Toots Thielemans ”Blusette”, kam sekoja bigbenda pianista Ritvara Garozas oriģinālskaņdarbs, kā arī Chick Corea, Magnus Lingren, Thad Jones rakstītā mūzika un, pateicoties klausītāju neatlaidīgajiem aplausiem, beigās tika atskaņots vēl viens skaņdarbs kā muzikālā piedeva – Lyle Mays ”Ouverture To The Royal Mongolian Suma Foosball Festival”.

Vismelanholiskākais un romantiskākais skaņdarbs bija Ivana Lina ”Velas”, kurā noskaņas radīšanai tika izmantotas flautas, klarnete un trompetes ar surdīnēm. Kā viesis, spēlēdams mutes harmonikas, uzstājās Raimonds Macats, kas pastiprināja bigbenda skanējuma tembrālo dažādību.

Toots Thielemans ”Blusette” izpildīja dziedātāja Līva Kalniņa, kurai piemīt maigs balss tembrs un spēja radīt miermīlīgu noskaņu, kas, manuprāt, vairāk būtu sadzirdama kamersastāvos, jo brīžos, kad iestājās pūtēju grupa, tie bija pārāki par vokālu.

Klausītāju ovācijas ieguva Ritvara Garozas oriģinālskaņdarbs ”Without The Present”, kurā bija dzirdami tādi solisti kā Kārlis Vanags (flauta), Renārs Lācis (soprāna saksofons), Ritvars Garoza (klavieres), Mārcis Auziņš (ģitāra), kā arī Rūdolfs Dankfelds (bungas), kurš pievērsa ne tikai klausītāju, bet arī pašu bigbenda dalībnieku uzmanību. Chick Corea ”Crystal Silence”, kur galvenais solists bija Gints Pabērzs (soprāna saksofons), savukārt parādīja bigbenda spēju spēlēt ļoti niansēti un emocionāli, nezaudējot spēles aktivitāti arī liriskos skaņdarbos.

Manā skatījumā ne tik veiksmīgs bija Magnusa Lindgrena ”Soofa” izvēlētā tempa dēļ, kā rezultātā skaņdarbs zaudēja tam raksturīgo omulīgumu, bet pozitīvais moments bija mūziķu dziedāšana līdzi portugāļu valodā, kas modināja klausītājos vēlmi dejot, ko varēja nojaust pēc publikas kustēšanās mūzikas ritmā.

Kā pēdējais tika atskaņots ”Overture To The Royal Mongolian Sumo Foosball Festival”, kas viennozīmīgi ir viens no spilgtākajiem CJBB atskaņotajiem skaņdarbiem. Kā vienmēr ļoti pārliecinoši, ar tradicionālo saksofongrupas kadenci un iespaidīgu nobeigumu, kuru rezultātā arī šis koncerts CJBB beidzās ar klausītāju stāvēšanu kājās un saucieniem – “vēl, vēl!”.

Ritmiska precizitāte, dinamikas gradācijas un enerģētiski piesātināta mūzika Bret Zwacek, Thad Jones, Lyle Mays un Sammy Nestico skaņdarbos liecina par Kārļa Vanaga ieguldīto darbu bigbenda kopējā skanējuma uzlabošanā, taču būtu patīkami dzirdēt, ja vairāk improvizētu vai solo posmus spēlētu arī kāds no trompetes un trombonu grupas, jo tas big benda skanējumu tikai bagātinātu kā, piemēram, Bret Zvacek ”Nuance”, kurā gribētos izcelt flīgelhorna partiju, ko spēlēja Jānis Šīmanis.

Skaņas kvalitāte šoreiz ierakstā ievērojami atšķīrās no klātienē dzirdamās, tādēļ ieteiktu koncertu noklausīties LR arhīvā, lai pārliecinātos par Latvijā esošā mūsdienu bigbenda spējām profesionālā kvalitātē atskaņot pusotru stundu garo programmu, kā arī dzirdēt Latvijas Radio 3 Klasika programmu vadītājas Marutas Rubezes nelielo interviju un komentārus, kas cilvēkos spēja izraisīt smaidus.

P.S.

Jāpiebilst, ka Latvijas Radio 1.studija bija par mazu, lai uzņemtu visus klausītājus, jo, cik man zināms, bija cilvēki, kuri diemžēl uz šo koncertu netika vietu trūkumu dēļ, tādēļ var secināt, ka interese par šāda veida koncertiem ir manāma augusi.

“Ļoti labs koncerts! Ir retums, diemžēl, tādas disciplīnas, inteliģences, dzīvīguma un veselīguma labu mūzikas pasākumu Rīgā! Šis koncerts bija viens no kultūras dzīves stūrakmeņiem! Biju laimīgs, paldies!”

/Anrijs Pitens/