Autors: Husto Suaress
Ārā nepanesama svelme, bet pie Kongresa nama gaiss kļūst vieglāks. Arī noskaņojums tāds kā džezā. Cilvēki nesteidzīgi ieņem vietas zālē, citi foajē dzer vīnu vai kafiju, bet vēl citi tikpat atbrīvoti bauda cigareti. Iekšā patīkams vēsums, pulkstenis ir 19.00, bet es vēl nenojaušu, cik ļoti mani apburs mākslinieks, kurš pirmais kāps uz skatuves. Dzirdami soļi un sarunas, bet tad drīz jau arī pasākumu piesaka Māris Briežkalns un aicina uz skatuves Mr. Rodriguez pirms tam viņam veltot ļoti daudz slavinošus vārdus.
Mr.Rodriguez pirmajā brīdī vizuāli mazliet atgādina Rihardu Zaļupi, vairākkārt cienīgi paklanās. Publika aplaudē, Rodriguez jau ar pirmajiem toņiem liek klausītājam sekot, un gluži negaidīti es tieku ievests noslēpumainā pasaulē. Taustiņu piesitieni ir tik maigi, ka liekas – viņš tos hipnotizē. Nav skaidrs, kas notiks tālāk, tomēr zināms, ka šis nebūs klasiskais džezs, kas labi iederētos kokteiļu vakarā. Mākslinieks ir īstens virtuozs-intelektuālis un turpmāko pusotru stundu viņš būs uzmanības centrā. Pazīstamas melodijas viņš apspēlē tā, ka pat improvizācijās tēmas pavediens nezūd, bet reizēm to var tikai nojaust. Apbrīnojami meistarīgi viņš panāk dažādas noskaņas viena skaņdarba ietvaros. Liekas-tēma ir zudusi, tomēr beidzamie akordi liecina, ka viss ir bijis ļoti pamatoti. Viņš brīvi izmanto visus klavieru reģistrus. Laiku pa laikam spēlē sakrustotām rokām, kādā brīdī pasmaida. Kādā brīdī ieskanas arī Argentīnas tango motīvs, Alfredo kaut ko skaita pie sevis un piesit kāju. Kad pēc trešā gabala viņš pasaka skaidri „Labvakar Latvija”, publika ir sajūsmā.
Par džezu runājot, ir džezs, kuru es saucu par „ļurināšanu” jeb fona mūziku, bet ir arī intelektuālais džezs un tas pilnā mērā attiecas uz Alfredo. Viņš ir gan tehnisks, gan apveltīts ar bagātīgu iztēli, kas piešķir viņa skaņdarbiem dimensiju. Tas ir stāsts, varbūt reizēm smeldzīgs, bet vienmēr ar gaišām beigām. Kubas skaistums un tās cilvēku nepiepildītās ilgas ir klātesošas. Alfredo Rodriguez ir jauns un ļoti talantīgs. Šis mākslinieks atstāja uz mani tādu iespaidu, ka pēc pauzes uznākušais izslavētais trompetists Til Gröneberg ar pavadošo grupu no Vācijas vairs nešķita nekas īpašs, lai gan deva atelpu no tik intensīvā pianista uzstāšanās. Tā kā pats esmu spēlējis trompeti, tad manu uzmanību vairāk piesaistīja Till Brönner instruments, kurš izskatījās pēc kornetes un trompetes krustojuma. Izpildījums bija kā parasti profesionāls, bet ar trīs skaņdarbiem pietika, jo kubietis, man kā domātājam, šķita vairāk saistošs un džezs nav tā mūzika, kuru varu klausīties stundām ilgi – laba daudz nevajag. Tad nu priecīgā noskaņojumā devos pie draugiem iedzert alu un pastāstīt par koncerta iespaidiem.