Arūrs Kutepovs (dz. 1968) Tulas mūzikas skolā absolvējis akordeona nodaļu (1976 -1981), Gnessin Russian Mūzikas akadēmijā Maskavā absolvējis pop un džeza ģitāras nodaļu (1995 -2001), 2006. gadā ieguvis profesionālā bakalaura grādu Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Sadarbojies ar tādiem  Latvijā un pasaulē pazīstamiem mūziķiem, kā R. Raubiško, G.Rozenbergs, E. Straume, I.Galenieks, M. Briežkalns, R. Macats, A. Mednis, F. Fosters, E. Marientāls, S. Džordans u.c., piedalījies starptautiskajos džeza festivālos Maskavā, Novosibirskā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā u.c., Grupas „Labvēlīgais tips” soloģitārists.

(Intervē Ģirts Pavēnis 04.03.2013)

 Kā Tu kļuvi par ģitāristu un kas ir Tavi skolotāji?
Cik atceros, jau no 2.klases es gribēju spēlēt ģitāru. Pirmais mans skolotājs bija komunālā dzīvokļa kaimiņš, viņš man parādīja akordus un daudz ko citu. Pēc tam jau bija citi, Latvijā Andrejs Jevsjukovs, Maskavā Vladimirs Brands. Visvairāk mācījos pats.
Kuri mūziķi ir atstājuši uz Tavu spēli vislielāko ietekmi?
Nav iespējams nosaukt visus. Nāk prātā Vess Montgomerijs, Mailss Deiviss, Džons Koltreins. Izcili mūziķi mani joprojām ietekmē, no viņiem es mācos nepārtraukti. Nevajag domāt tikai viena instrumenta robežās. Lai sevi muzikāli attīstītu, bez ģitāristiem ir jāklausās arī citi instrumentālisti. Melodiskās un frāzēšanas idejas jāņem no trompetistiem un dziedātājiem, ritmisko pusi jāklausās no bundziniekiem un basistiem, harmonija, aranžēsana un pavadījums no pianistiem.
Pastāsti par savas labās rokas spēles tehniku.
Tā labās rokas tehnika man visu laiku mainās. Gan kā mediatoru, gan kā roku turēt. Es visu laiku meklēju un „atkožu” dažādas interesantas lietas, bet principā – tas ir ļoti individuāli. Esmu sapratis, ka tam nav nekādas nozīmes , – katrs ģitārists spēlējot var mediatoru turēt kā grib. Galvenais, lai tas būtu muzikāli. Man tas nav tā kā klasikā, kur viss ir stingri noteikts – ģitāra obligāti jātur tā un rokas šitā. Mūsdienu mākslā darbojas šie paši principi, – svarīgs ir rezultāta iespaids. Yūtubē var redzēt, ka katram izcilam ģitāristam ir absolūti savādāks rokas stāvoklis.
Kādēļ Tu izmanto arī mazo pirkstiņu?
Es viņu izmantoju tikai pārsvarā akordiem, kad spēlēju kopā ar mediatoru. Zinu, ka to izmanto arī flamenko meistari un daudzi džezmeņi. Tas arī ir ļoti individuāli, citi vispār to neizmanto.
Vai mūsdienās ir mainījusies ģitāristu spēles maniere ?
Tāpat kā jebkurā citā mākslā, arī ģitāras pasaulē visi ir kļuvuši daudz straujāki un agresīvāki. Vairāk nav tik daudz maiguma, kā bija kādreiz. Skan vairāk disonanses. Arī klasikā un gleznošanā tagad notiek tas pats. Mainās estētikas kritēriji.

 Vai tas varētu liecināt par jaunas katastrofas tuvošanos, tāpat kā savulaik dodekafonijas parādīšanās iezvanīja Pirmo pasaules karu?
Ceru, ka nē. Cilvēki vienmēr tiecas pēc iekšējā miera un skaistuma, tikai katram par to ir savādāka izpratne. Mēs esam tik dažādi. Kāds to cenšas atrast grāmatas rakstīšanā, otrs gleznošanā, cits nepārtraukti uzlabo savus materiālos dzīves apstākļus, bet man vislabāk sajust iekšējo mieru palīdz spēle. Laba improvizācija spēj iedot tādu garīgo piepildījumu, ka rodas pārliecība par dzīves skaistumu. Lūk – šo skaistumu es arī caur mūziku vienmēr esmu meklējis un turpinu meklēt.
Tavas prognozes par nākotnes džeza attīstību pasaulē.
Oi, viss tagad notiek ļoti ātri pateicoties masu mēdijiem. Caur internetu, tagad visi, ja vien tiešām vēlas, var iemācīties ļoti ātri un tehniski pareizi spēlēt, –  informācija ir brīvi pieejama. Grūti spriest, kā būs nākotnē. Iespējams, mainīsies harmoniskā domāšana, – jau tagad akordi, kurus izmanto ģitāristi ir ar ļoti daudzām sekundēm, disonansēm. Agrāk tā nebija. Bet varbūt arī nekas nemainīsies, jo atkal nāks modē vecie džeza stili. Pēc desmit gadiem redzēsim paši.
Tev ir kāda spēle, kas spilgti palikusi atmiņā?
Tādu ir bijis ļoti daudz, sevišķi ar lieliem meistariem. Tas patiešām ir interesanti un uz visiem laikiem paliek atmiņā.
Vai Tev ir kādi mērķi, ko Tu vēl gribētu sasniegt mūzikā?
Protams, – spēlēt savu mūziku un baudīt to. Kad nedomā par naudu, to realizēt ir daudz vienkāršāk. Bet, kad esi spiests pelnīt, tas ir sarežģītāk. Lai kļūtu par veiksmīgu mūziķi noteikti ir jāmāk sevi pārdot, citādi var veidoties situācijas, kad pietrūks darba piedāvājuma.

Ko Tu novēlētu jaunajiem mūziķiem?

Lai viņi kļūst par labiem mūziķiem ar pārliecību par sevi. Lai viņi atrod savu seju un nišu, kurā spēlēt.