Tuvākajā laikā publicēsim informāciju latviski par izciliem džeza mūziķiem, kuri atstājuši lielu ietekmi uz jauno mūziķu paaudzi. Pirmais raksts ir par amerikāņu ģitāristu Džonu Skofīldu. Rakstu sagatavoja Ģirts Pavēnis un Artūrs Kutepovs.

Džons Skofīlds (John Scofield) dzimis 1951. gada 26. decembrī ASV ziemeļaustrumos Ohaio. Izaudzis Konektikutā. Ģitāru sācis spēlēt 11 gadu vecumā, aizraujoties ar rokenrolu un blūzu. Vietējais ģitāras skolotājs Džonu iepazīstināja ar tālaika slaveno džeza ģitāristu Vesa Montgomerija (Wes Montgomery), Džima Hola (Jim Hall) un Peta Martīno (Pat Martino) daiļradi. Tā sākās Džona Skofīlda mīlestība uz džezu, kura nav pārgājusi joprojām. 19 gadu vecumā viņš iestājās Bērklija mūzikas koledžā (Berklee College), kura ir viena no vecākajām džeza mūzikas mācību iestādēm pasaulē. Jau 1973. gadā viņš parādījās uz lielās skatuves, spēlējot kopā ar tādiem mūziķiem, kā kontrobasists Čārlzs Mingus (Charles Mingus), pianisti Herbijs Henkoks (Herbie Hanckok) un Čiks Korea (Chick Corea), bundzinieks Billijs Kobeins, (Billy Cobham), saksafonisti Džerijs Maligens (Jerry Muligan) un Makojs Tērners (McCoy Turner).1981. gadā trīsdesmitviengadīgais Džons Skofīlds kļuva pasaulslavens, kad sākās viņa sadarbība ar Mailsu Deivisu, (Miles Davis), kura turpinājās trīsarpus gadus. Šajā laikā ir iznākuši albumi „Star People”, „Decoy”, „Atmosphere”, „You’re Under Arrest”.

Jau 70. gadu beigās Džons Skofīlds kļuva slavens kā līderis, sākotnēji austrumamerikāņu leiblā Enja, vēlāk jau Gramvision , kuros ir izdoti tādi veiksmīgi albumi, kā „Blue Matter”(1986), „Load Jazz”(1987) un „Flat Out”(1988). 1989.gadā viņš sāk sadarbību ar mūzikas ierakstu kompāniju „Blue Note”, kura izdod pēc mūzikas kritiķu domām viņa vislabāko albūmu „Hand Jive” ar leģendārā saksafonista Edija Harisona (Edie Harrison) piedalīšanos. 1995. gadā bez īpaša iemesla Džons Skofīlds pāriet mūzikas ierakstu kompānijas Verve Records paspārnē.

https://www.jazzwax.com/2012/03/interview-john-scofield.html

Runājot par Džona Skofīlda spēles atpazīstamākajām īpatnībām, jārunā par viņa ģitāras spēles skaņu un frāzējumu. Skofīlda skaņa ir atpazīstama jau no dažām dzirdētajām notīm. To veido ne tikai viņa asā, rirtmiski precīzā un konkrētā skaņas izvilināšana no ģitāras stīgām, gan ar pirkstiem, gan mediatoru, bet arī īpatnējā elektronisko skaņu efektu kombinācija. Džons Skofīlds koncertos izmanto firmas RAT Distortion, Ibanez Analog Chorus (purple), Boss EQ ,DIGITECH Whammy/Wah, Boomerang Phrase Sampler, Boss Loop Station, Tuner, Green Line 6 (delay), Purple Line 6 (filter),Expression for Line 6 pedāļus un Micro Synth sintezatoru. Visa šī elektronikas un Džona Skofīlda ģitāras spēles kombinācija veido viņam tik raksturīgo skanējumu.  Džona Skofīlda improvizācijām bieži ir raksturīgas aprautas, nesimetriskas frāzes, piesātinātas ar blūza un hromatisma skanējumu. Gan melodiski, gan ritmiski tās ir daudzveidīgas , tādēļ arī viņa spontāni radītā mūzika spēj ilgstoši noturēt muzikāli izglītota klausītāja interesi.. Noteikti jāpiemin, ka viņam nav raksturīgas tehniski gamveidīgas pasāžas ātrā tempā. Izteiksmīga, brīžiem pat disonējoša skaņa, smagnējs grūvs (groove – enerģētiska ekspresija spēles laikā, kas atstāj spēcīgu iespaidu uz klausītāju), blūza enerģija un dziļa, praksē pārbaudīta džeza mūzikas teorija ir Džonu Skofīldu raksturojošas vērtības.

Pēdējos Džona Skofīlda albumos viņa daiļradē iezīmējas divi vienlaicīgi progresējoši stili. Pirmais stils savu virsotni sasniedza 1998. gada albumā „A Go Go”, kuru Džons Skofīlds ierakstīja kopā ar trio „Medeski Martin & Wood” dalībniekiem. Tas ir jam-band stils. Par jam-band dēvē tādus jaunu mūziķu kolektīvus, kuri jauc kopā roka enerģiju un skaņu, džeza improvizāciju, fanka dejiskumu Uz to brīdi, šis kolektīvs bija viens no radošākajiem jam-band improvizācijas virziena sastāviem. Šeit Džons Skofīlds eksperimentēja ar jam-band, soul-jazz, funk-groove un citu moderno improvizācijas stilu estētiku. Šajā pašā stilā 2002.gadā ir ierakstīts albums „Uberjam”.

Otrs stils ir tuvāks mūsdienu džeza meinstrīmam (straight-ahead). Šajā stilā ir ierakstīti viņa iepriekšējais albums “Works For Me“, kura radīšanai Džons Skofīlds savāca savu “sapņu komandu” ar leģendāro bundzinieku Billiju Higinsu (Billy Haghins) alta saksafonistu Keniju Garetu (Kenny Garret) un citiem lieliskiem mūsdienu džeza meinstrīma mūziķiem. Tāds ir arī viņa albums “ScoLoHoFo”, kura radīšanā piedalījās saksafonists Džo Lovano (Joe Lovano) un basists Deivs Holands (Dave Holand) un bundzinieks Els Fosters (All Foster). Tomēr Džona Skofīlda koncertdarbībā dominē pirmais virziens – dzīvs un karsts jam-band stils. Neskaitot Džonu Skofīldu, pārējie grupas dalībnieki ir ļoti jauni un pārstāv visjaunāko jam band virzienu. Kad Džonam Skofīldam jautā – kas ir Džons Skofīlds? – viņš parasti atbild; “Es mīlu roku un džezu! Gandrīz katrā intervijā man jautā, kā es strādāju ar Mailsu Deivisu. Un man ir jāsaka, ka no visiem maniem albumiem, kurus es esmu ierakstījis, Uberjam viņam patiktu vislabāk. Runājot par džezroku, par džeza un roka jaukšanu, es speciāli neko nejaucu. Es sāku spēlēt tajos laikos, kad džezs ar roku sāka satikties”.

https://www.youtube.com/watch?v=0KeYU8xG-ek

Savu divējādo muzikālo domāšanas izpausmi Džons Skofīlds raksturo šādi: “Ziniet, es tikai daru to, kam man atliek laika. Lūk, man ir grupa, Uberjam, ar kuru es atbraucu uz Maskavu. Šai grupai ir auditorija, tādēļ mēs turpinām darboties ar jaunu materiālu. Tanī pašā laikā man ir draugi muzikanti, ar kuriem es spēlēju un ar kuriem man patīk spēlēt. Tie pārstāv vairāk straight-ahead (mūsdienu džeza meinstrīms) džeza virzienu, cilvēki, ar kuriem jau es esmu spēlējis jau agrāk, tādēļ es esmu arī daļa no šīs meinstrīma skatuves. Piemēram, saksafonists Džo Lovano (Joe Lovano), ar kuru es ierakstu albumu “ScoLoHoFo”. Atteikties no šīs sava darba puses es arī nevēlos. Es sajustu tukšumu, ja man nebūtu šīs iespējas spēlēt meinstrīma džezu. Tādēļ es patiešām atgādinu cilvēku ar dalītu personību. Bet ziniet, man tas patīk. Patīk, jo pārejot no viena mūzikas stila uz otru es varu atsvaidzināt savu mūziku. Un tādēļ man ir iespēja nenogurt no katra no šiem stiliem”. Uz jautājumu, kādēļ Džonam Skofīldam nepatīk runāt par savu mūziku viņš smejoties atbildēja: „Tā nav tiesa! Man ļoti patīk sarunāties par mūziku ar cilvēkiem, kuri arī mīl mūziku. Šajā sakarā man ārkārtīgi nepatīk intervijas. Kad es biju jaunāks un tikko sāku dot intervijas, es domāju, ka tas ir vareni, ka man jautā par manu mūziku. Beidzot es par to varu visu smalki un precīzi izstāstīt. Bet tad es sapratu, ka patiesībā es par to nekā sakarīga nevaru pateikt. Iespējams, ka neviens mūziķis nespēj saturīgi un izskaidrojoši runāt par savu personīgo mūziku. Kad es to sapratu, pamatīgi noskaitos un nolēmu, ka labāk mūziku spēlēšu, nekā par to runāšu. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ko Frenks Zappa ir teicis: „Runāt par mūziku ir tas pats, kas dejot par arhitektūru”.  Mūzikas kritiķi Džonu Skofīldu sauc par vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu džeza ģitāristiem – kopā ar Petu Metīni (Pat Metheny) un Bilu Frīselu (Bill Frisel). Uz šo apgalvojumu Džons Skofīlds deva šādu atbildi: “Es viņus abus mīlu! Izcli mūziķi un mani draugi. Novatori, kuri virza ģitāras attīstību uz priekšu. Ar abiem esmu ierakstījis lieliskus albumus! Vēl jau ir ļoti daudz citu lielisku ģitāristu. Tomēr mēs esam no viena un tā paša laika. Tie zēni, kuri tikai tagad sāk pievērsties džezam bieži kopē mūs. Mūsu spēlē tie atrod to virzienu, pa kuru gribētu doties un par to uzzin no mums. Tieši tāpat, kā mēs savā laikā uzzinājām par džezu no Džima Hola (Jim Hall), Vesa Montgomerija (Wes Montgomery), Džimmija Reinija (Jimmi Raney) , Tela Farlova (Tall Farlov), Granta Grīna (Grant Green) un daudziem citiem. Izcilu ģitāristu ir daudz, mums vienkārši paveicās piederēt pie vienas paaudzes” Atbildot uz žurnālista jautājumu, kādus padomus viņš dotu jaunajiem muzikantiem, Skofīlds atbildēja, ka īpašu ceļu nav – vajag vingrināties, vēlams vingrināties bieži, pievēršot uzmanību tam, ka tiek radīta mūzika un caur visām tām notīm, gammām, arpēdžijām un sekvencēm to atcerēties, ka spēles laikā priekšplānā jābūt mūzikai, nevis tehniskajai meistarībai.  Džona Sofīlda iecienītākais ģitāras modelis ir 1981. gada Ibanez AS200, un šī firma viņam izgatavo īpašus instrumentus, kuriem piemīt AS200 labākās īpašības. Džons Skofīlds joprojām aktīvi muzicē un ir izlaidis vairāk nekā 40 mūzikas ierakstu albumus.

https://en.wikipedia.org/wiki/John_Scofield