Tuvākajā laikā publicēsim rakstu sēriju par izciliem džeza mūziķiem, kuri atstājuši lielu ietekmi uz jauno mūziķu paaudzi. Otrais raksts ir par amerikāņu dziedātāju Ellu Fidžeraldu un sketa dziedāšanas manieri. Rakstu sagatavoja Aļona Devjatņikova.

          Ella Fidžeralda, īstajā vārdā Ella Džeina Fidžeralda (no angl. Ella Jane Fitzgerald) piedzima 1917. gada 25. aprīlī ASV, Virdžīnijas pavalstī  Ņūportņūsā . Kad Ellai Fidžeraldai bija 4 gadi, viņas tēvs ģimeni pameta. Drīz pēc tam, kopā ar māti un patēvu, viņa pārcēlās uz Ņujorku , kur viņa sāka mācīties dziedāt un dejot Betānijas Āfrikāņu metodistu baznīcā . Dejām viņa deva priekšroku. 1932. gadā, drīz pēc tam, kad viņa sāka strādāt par dejotāju, nomira viņas māte. Ella Fidžeralda pārvācās dzīvot uz Hārlemu  pie savas tantes. Viņa mācījās internātskolā, bet 1934. gadā to pameta un dzīvoja Hārlemas ielās. Kādu laiku Ella Fidžeralda strādāja par uzraudzi bordelī. 1934. gada 21. novembrī viņa pieteicās amatieru konkursam Apollo teātrī  uz dejotājas vietu, bet pēdējā brīdī, nepiemērota apģērba dēļ pārdomāja, un pieteica sevi kā dziedātāju. Konkursā Ella Fidžeralda uzvarēja. Tas bija svarīgs notikums viņas dzīvē, jo šajā konkursā viņu pamanīja svinga bigbenda vadītājs Čiks Vebs . Viņš piedāvāja meitenei kļūt par viņa ansambļa solisti, bet ar nosacījumu, ka viņai ir „jāpatīk puišiem no Jēlas universitātes” , kuri bija uzaicinājuši orķestri spēlēt deju pasākumā. Nosacījumu viņa izpildīja, un tas arī kļuva par Ellas Fidžeraldas dziedātājas karjeras sākumu šajā ansamblī. Drīz vien kļuva skaidrs, ka meitenei ir neparasta balss un spēja ātri iemācīties populāras dziesmas. 1935.gadā kopā ar Čika Veba grupu viņa ieraksta savu pirmo albumu „Love and Kisses”, kurš ātri iekļuva džeza mūzikas top virsotnēs. 1936. gadā viņa paralēli darbam ar Čika Veba ansambli, kopā ar Tedija Vilsona  ansambli veica ierakstus, aizvietojot dziedātāju Billiju Holideju  un Benija Gudmena bigbendu, aizvietojot dziedātāju Helēnu Vordu . No 1937. gada janvāra līdz februārim Ella Fidžeralda strādāja ar Tedija Hila  ansambli. Atkal sadarbojoties ar Čika Veba ansambli, viņa kļuva slavena ar tādu priekšnesumu ierakstiem, kā „A-tisket A-tasket” (1938) un „Undecided”(1939). Vēl šajā laika posmā tapa tādas slavenas dziesmas kā «Sing Me а Swing Song», «Oh, Yes», «Take Another Guess», «The Dipsy Doodle», un «If Dreams Come True» (1939). Jaunā Ella Fidžeralda ar savu dabiskumu bija spilgtāka par citām sava vecuma vienaudzēm. Bieži vien viņa teica: ”Mana māte man sacīja tā – ja jūti, ka neesi tik skaista kā tavas draudzenes, smaidi biežāk, nekā viņas”.

Ellas Fidžeraldas ceļš uz džeza mūziku bija sarežģīts un ilgstošs. Kaut arī dziedātāja ar prieku imitēja Lūisa Ārmstronga dziedāšanas manieri, sākotnēji viņa vēl nespēja radīt to saturisko džeza „garšu”, kura tik dabīgi viņai padevās nākamajos gadu desmitos. Tomēr pakāpeniski Ella Fidžeralda attīstīja savu dziedāšanas prasmi. Viņa negribēja būt vienkārši dziedātāja, kaut arī vislabākā – citu dziesmu izpildītāja. Viņa gribēja improvizēt pati, būt līdzvērtīga partneriem tajā galvu reibinošajā konkurencē, kurā ik mirkli uguņo ar muzikālām idejām, draudzīgi ķircina un dod mājienus veikt lirisku atzīšanos un agresīvus uzbrukumus, – darīt visu to, ko sevī ietver īsta džeza mūzikas māksla. Par tādu dziedātāju Ella Fidžeralda kļuva 40. gadu vidū, kad viņa apjauta savas mākslinieciskās spējas, kad viņa zināja ko grib un ka viņai ir, ko teikt. Pēc Čika Veba nāves 1939. gadā Ella Fidžeralda sāka vadīt viņa bigbendu. 1942. gada vasarā viņa uzsāka solo karjeru, ieskaņojot gan populāro, gan džeza mūziku. Viņa pievērsās arī balāžu žanram. Laika posmā starp 1944. un 1946. gada janvārī viņa bieži uzstājās ar Ink Spots un Kotija Viljamsa  bigbendiem, kuri viņai spēlēja pavadījumu, vokāliem kolektīviem Delta ritma Boys un Fo kiss. Ella Fidžeralda 1944. gadā izdod skaņuplati «Into Each Life Some Rain Must Fall». Kopā ar Lūisu Džordanu  ieskaņotā skaņuplate «Stone Coid Dead in the Market» tiek pārdota vairāk nekā miljons eksemplāros. 1946. gada novembrī un decembrī Ella Fidžeralda kopā ar Dizija Džilespī  bigbendu devās koncertturnejā uz ASV dienvidu štatiem. Viņa turpināja koncertēt visu 1947. gadu, ieskaitot koncertu Ņujorkā Carnegie Hall koncertzālē septembra beigās. Turnejas laikā ar Diziju Džilespī, Ella Fidžeralda iepazinās ar Reju Braunu , vienu no tā laika labākajiem kontrabasistiem, ar kuru drīz apprecējās. 1947.gadā parādās Ellas Fidžeraldas ieraksts „How high the moon”, kurā viņa demonstrēja savas balss amplitūdu. Tam sekoja slavenā Ellas Fidžeraldas „Mack the knife” versija, kura populārās mūzikas topos pārspēja pašu Frenku Sinatru . D. Uhovs raksta: “Tagad daudzi neticētu, ka, ja nebūtu Ellas mīļās parodijas par Ārmstrongu, tad, iespējams, ka slavenie Kurta Veila  pantiņi ” Mack the knife ” būtu aizliegti ASV , ” Trīs grašu Operas ” kontekstā tie tiešām izklausījās pēc zagļu cinisma idealizēšanas”.

1948. gada sākumā viņa pievienojās ansamblim Illinois Jacquet. 1947. gadā viņa dziedāja trio sastāvā, kuru vadīja viņas vīrs Rejs Brauns, no kura šķīrās 1953. gadā. Trešais trio dalībnieks bija Henks Džons, ar kuru viņa pirmo reizi 1948. gadā apmeklēja Londonu. 1949. gada februārī Ella Fidžeralda sāka sadarboties ar Normana Granza  projektu Jazz at the Philharmonic. Šis projekts atnesa viņai starptautisku atzinību, sevišķi ar džeza pianista Oskara Pītersena  trio, kurā spēlēja arī Rejs Brauns. 1954. gadā Ella Fidžeralda piedalījās pirmajā Ņūportas Džeza Festivālā , kur viņu pavadīja Džons Levis , Džimijs Vūds (Jimmi Woode) un Šadovs Vilsons (Shadow Wilson). Nākamajā dekādē par viņas trio ilgstošiem sadarbības partneriem kļuva Dons Abnejs (Don Abney), Lū Levijs (Lou Levy), Tomijs Flenegans (Tommy Flanagan) un Gazs Džonsons (Gas Johnson). 1956. gadā Ella Fidžeralda pārtrauca sadarbību ar ierakstu kompāniju Decca, lai pievienotos Normana Granza jaunajai kompānijai Verve. Starp viņas pirmajiem ierakstiem šajā kompānijā ir jāmin mūsdienās pazīstamās monogrāfiskās Songbooks sērijas, kurās džeza solisti ieskaņo kāda konkrēta amerikāņu komponista dziesmas. Šajā ciklā, laika posmā no 1956. līdz 1964. gadam tika izdoti šādi ieraksti;

• Ella Fitzgerald Sings the Cole Porter Songbook (1956)
• Ella Fitzgerald Sings the Rodgers & Hart Songbook (1956)
• Ella Fitzgerald Sings the Duke Ellington Songbook (1957)
• Ella Fitzgerald Sings the Irving Berlin Songbook (1958)
• Ella Fitzgerald Sings the George and Ira Gershwin Songbook (1959)
• Ella Fitzgerald Sings the Harold Arlen Songbook (1961)
• Ella Fitzgerald Sings the Jerome Kern Songbook (1963)
• Ella Fitzgerald Sings the Johnny Mercer Songbook (1964)

„Es pat nezināju, cik labas ir mūsu dziesmas”,- atzīmēja Airs Geršvins , Džordža Geršvina  brālis un sadarbības komponists – „kamēr ar tām nesāka darboties Ella Fidžeralda”.

Šie 50-tajos gados ieskaņotie albumi ir palikuši kā liecība par amerikāņu mūzikas visproduktīvāko laikmetu. Ella Fidžeralda rūpīgi reproducēja šo komponistu dziesmas, paceļot tās jaunā līmenī un piešķirot tām vēl lielāku muzikālo vērtību.

Šajos ierakstos tika izmantoti arī izcilie Nelsona Ridla  aranžējumi, kuri piesaistīja šai mūzikai miljoniem tādu klausītāju, kuri parasti džezu neklausījās. Pateicoties Ellai Fidžeraldai un viņas pavadošajai grupai (īpaši pianistam Elisam Larkinsam) , amerikāņu mūzikls ieguva patstāvīgu muzikāla veseluma vērtību. Iepriekšējo teātra skatuvju atsevišķu „kroņa numuru” vietā rodas jauns žanrs – dziesmu cikla albums, kura tradīcijas 1967. gadā turpināja grupa The Beatles ar albumu „Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band”.

„1957. gadā tika veikts muzikāls eksperiments – Džordža Geršvina operas „Porgy and Bess” ieraksts, kurā visas vokālās partijas izpildīja tikai divi vokālisti – Ella Fidžeralda un Lūiss Ārmstrongs. Eksperiments izrādījās tik pārliecinošs, ka vēlāk šādā pašā veidā, šo operu ierakstīja Semijs Deivs  un  Karmena Makreja , Rejs Čārlzs  un Klio Leina  un pat leģendārā  grupa When People Were Shorter.

Šie ieraksti padarīja Ellu Fidžeraldu slavenu kā lielisku populāru dziesmu izpildītāju. Tieši Normans Granzs padarīja Ellu Fidžeraldu par pasaulē zināmu mākslinieci, būdams viņas skolotājs, padomdevējs un menedžeris. Normana Granza ierakstu kompānijā Verve viņa veica daudzus ierakstus un turpināja koncertēt trio vai kvarteta sastāvos, kopā ar Oskaru Pītersenu, gan Jazz at the Philharmonic organizētajos, gan neatkarīgi no tās. 60-to gadu vidū viņa bieži sāka uzstāties kopā ar Djuku Ellingtonu, Kauntu Beiziju, džeza ģitāristu Džo Pāsu , joprojām regulāri muzicējot ar Tomiju Fleneganu, Polu Smitu  un Džimmiju Rovlu . 70-tajos gados, kad Ellas Fidžeraldas balss neizbēgami kļuva vājāka, viņa sāka uzstāties un veikt ierakstus duetā ar Džo Pāsa ģitāras pavadījumu. Šī perioda ieraksti izstaro gaišu mieru un nosvērtību. Daļēji tas ir arī Džo Pāsa mierīgās un izsmalcinātās ģitāras spēles manieres nopelns. Tomēr šajos vēlīnajos ierakstos nav gandrīz nekā no padzīvojušu cilvēku nostaļģijas. Viņas balss joprojām saglabāja izaicinoši zēnisko noskaņu”.

Viņa ir apbalvota ar 13 Grammy balvām, no kurām pēdējo viņa saņēma 1990.gadā. Ella Fidžeralda bija  divreiz precējusies. Viņas pirmais vīrs, laika posmā no 1941. līdz 1943. gadam, bija ostas strādnieks  Benijs Kārnegi . Otro reizi, kā jau iepriekš tika minēts,  viņa bija precējusies ar Reju Braunu. Otrā laulība ilga piecus gadus. Dziedātājas balss ar gadiem kļuva toņu niansēs izsmalcinātāka un bagātāka, diemžēl radošo karjeru Ella Fidžeralda bija spiesta pārtraukt veselības stāvokļa dēļ. 1985.gadā viņai nācās atcelt koncertturneju un nekavējoties doties uz slimnīcu, jo Ellas Fidžeraldas plaušās konstatēja šķidrumu. 1986. gada jūlijā viņu atkal hospitalizēja, – šoreiz problēmas bija ar sirdi un bija nepieciešama operācija. 1990.gada Holandes turnejas laikā Ella Fidžeralda atkal nokļuva slimnīcā. 1993.gadā, sakarā ar cukura diabēta ietekmi, viņai nācās  amputēt abas kājas zem ceļgaliem. Ella Fidžeralda nomira miegā, 1996. gada 15. jūnijā, savās mājās Beverlihilzā . ASV prezidents Bils Klintons , uzzinot par slavenās dziedātājas nāvi, teica: “Es esmu dziļi sarūgtināts par Ellas Fidžeraldas nāvi. Tāda talanta līmeņa cilvēka nāve ir milzīgs zaudējums visai džeza pasaulei un visai valstij”.

Viņas nošu partitūras, fotogrāfijas un dokumenti glabājās Bostonas Universitātes bibliotēkā, bet pēc dziedātājas nāves to lielākā daļa nonāca Smitsona institūtā  un Kongresa bibliotēkā. Aptuveni 4500 lapas ar notīm nonāca Losandželosā, Kalifornijas universitātes Mūzikas bibliotēkas speciālajā kolekcijā.

Ella Fidžeralda ir ietekmējusies no tik dažādiem mūziķiem kā trompetists Lūiss Ārmstrongs, saksofonists Čārlijs Pārkers un dziedātājs Dītrihs Fišers-Diskau, kopējot no viņiem muzikālās frāzes. Viņas balss bija ierobežota ar meitenīgu tembru. Šīs nepilnības viņa veiksmīgi kompensēja ar ļoti plašu diapazonu (no D līdz C), kuru viņa virtuozi pārvaldīja ar neizsmeļamu svinga izjūtu. Tas veicināja viņas konkurētspēju virtuozitātē ar labākajiem džeza instrumentālistiem, sevišķi sketa solo dziedāšanā, ar kuru viņa bija īpaši slavena. Ellai Fidžeraldai piemita spēja atdarināt ne tikai citus balss tembrus, tādus kā Lūisam Ārmstrongam un Aretai Frenklinai , bet arī mūzikas instrumentu tembrus. Atšķirībā no apmācītiem dziedātājiem, Ella Fidžeralda spēja parādīt aizlūzumu savā balsī (no D, un uz augšu), kuru viņa mēdza lietot, lai sasniegtu ļoti īpašu izteiksmi skaņdarba kulminācijā. Kā populāro dziesmu interpretētāja, viņa bija ierobežota ar iedzimtu mundruma un prieka sajūtu, tādēļ dziesmās radīt dramatisku un skumju noskaņu viņai tik labi neizdevās. Savukārt viņa bija nepārspējama viegla un izklaidējoša muzikāla materiāla interpretācijā. Iespējams, tieši tādēļ Ella Fidžeralda nekļuva par blūza dziedātāju, jo blūzam raksturīgā traģiskā dzīves ironijas sajūta viņai bija sveša.

Ellas Fidžeraldas aktīvā daiļrades dzīve ilga vairāk kā piecdesmit gadu, kuru laikā viņa piedalījās 200 mūzikas albumu ieskaņošanā un ieguvusi 13 Grammy balvas (ASV mūzikas pasaules augstākais apbalvojums). Pateicoties savai melnādainajai izcelsmei un iedzimtajam talantam, viņa radīja neatkārtojamu, oriģinālu džeza dziedāšanas stilu, kurā dziedātāja ar savu interpretāciju ir tikpat radoša kā mūzikas komponists. Viņas izpildījumā vecās dziesmas iegūst jaunu skanējumu.

Viens no nozīmīgākajiem Ellas Fidžeraldas daiļrades ieguldījumiem džeza mūzikā ir sketa dziedāšanas manieres pacelšana jaunā līmenī. Džeza vēsturiskajos pētījumos ir sastopami šādi sketa termina skaidrojumi:

Skets (Scat) – džeza mūziķu no afroamerikāņu folkloras aizgūta tā saucamā zilbju (bez teksta) dziedāšanas tehnika. Tā sastāv no savstarpēji saturiski nesaistītām zilbēm un skaņu savienojumiem. Džeza mūzikā šis paņēmiens pārveidojās par virtuozu improvizāciju, kurā balss ieguva muzikāla instrumenta lomu. Reizēm šo dziedāšanas manieri sauc par „Instrumentālo dziedāšanu”, kura īpaši raksturīga bībopa stilam.

Vēl – Skets ir džeza dziedāšanas tehnika, kurā tiek dziedātas savstarpēji nesaistītas zilbes improvizējot melodiju. Daži autori uzskata, ka šīs tehnikas saknes meklējamas Rietumāfrikas mūzikā, kur bija izplatīta prakse sitamo instrumentu skaņas pārvērst vokālajā izpildījumā piešķirot raksturīgajiem ritmiem atbilstošas zilbes. Tomēr, pētot agrīnos sketa dziedāšanas ierakstu piemērus, kas ietver brīvu ritma, melodijas un zilbju izvēli, ir ticamāk, ka šī tehnika radusies ASV, kur dziedātāji sākuši ar balsi imitēt džeza instrumentu skaņas. Sketa dziedāšana tika izmantota agrīnajā Ņūorleānas džezā, piemēram, Dželija Rola Mortona  dziesmā Scat song (1938). Slavenākos piemērus radīja Lūiss Ārmstrongs, kura veiksmīgi ierakstītais Heebie Jeebies (1926) nostiprināja viņa džeza dziedātāja pozīcijas. Viņa agrīnie sketa solo izceļas ar virtuozitāti, plašu emociju gammu un tembru dažādību. Lūiss Ārmstrongs aizsāka sketa dziedāšanas modi .

L. Ārmstronga sketa fragments no dziesmas „Hotter than that” (Bradford,2002,515)

 

 

 

 

Kā īpašu elementu to izcēla Washboard Rythm Kings savā dziesmā „Every Men for Himself” (1931), kur Baka Frenklina  sketošana bija pielīdzināta atsevišķam ansambļa dalībniekam un viņš uzstājās duetā ar trompeti un alta saksofonu. Svinga periodā sketa dziedāšanu popularizēja Kebs Kelovejs  tādos ierakstos kā „The Scat Song” (1932) un „Zaz Zuh Zaz” (1934). Iezīmējas sauciena un atbildes sketošana starp līderi un bendu, kā arī ansambļa sketa dziedāšana kā aranžējuma paņēmiens, ko vēlāk kopē populāri bigbendi. Sketa dziedāšanu intensīvi izmantoja džaiva bendi, tādi kā Spirits of Rhythm. Sketa dziedāšana un džeza improvizācija attīstījās paralēli. Ella Fidžeralda ar savu īpašo džeza instrumentu un pat solistu atdarināšanas manieri paplašināja sketa dziedāšanu ar tembra diapazonu un savu enerģētiku. Viņas pieeja bija ļoti nozīmīga, to izmantoja pat tādi atšķirīgi dziedātāji kā Sāra Vona  un Mels Tormē.

 E. Fidžeraldas sketa fragments no dziesmas „Flying Home” (Bradford,2002, 515)

 

 

 

 

 

 

Tāpat kā citi džeza mūziķi, sketa dziedātāji veidoja katrs savu, īpašu un atpazīstamu tembru un sniegumu, un attīstīja savas zilbju izlases un vokālos paņēmienus; Klārka Terija  īpatnējā „murmināšana” un Dizija Džilespī trompetes imitācija ir ārkārtēji, bet ne netipiski piemēri. 40-to gadu beigās Čārlija Venturas  ansamblis popularizēja bībopa sketa dziedāšanu. Vēlāk tai pievērsās arī Vords Svingls   un Swingle Singers, kuru sketa tehnikas izmantošana klasiskā repertuārā izveidojās no vēlmes atrast jaunus solfedžo vingrinājumus klasiski izglītotiem dziedātājiem. Bībopa sketa dziedāšana džeza mācīšanā tika uzsākta pateicoties Lenijam Tristano . Tā ir pamatā daudzām džeza apmācības rokasgrāmatām, kas ir džeza improvizācijas un ausu treniņa ābece.

 Vingrinājums sketa dziedāšanas apmācībai (Stoloff, 1998, 4)

 

 

 

 

 

 

60-tajos gados sketa dziedāšana izplatījās arvien vairāk starptautiski un tikai ieviesta arī citos mūzikas stilos. Leons Tomass  iekļāva savā dziedājumā Centrālāfrikas pigmeju jodelēšanas tehniku, bet citi sketa dziedātāji, piemēram, Karina Kroga  no Norvēģijas, Ursula Dudziaka  no Polijas un Flora Purima  no Brazīlijas nonāca pie džeza no citām mūzikas kultūras vidēm. Vokālā improvizācija paplašinājās ar tādām skaņām, kas iepriekš tika uzskatītas par nemuzikālām – kliedzieni, raudas, šņuksti, smiekli. Tas bija galvenais jauninājums šajā periodā un džeza dziedāšanu sāka pielīdzināt avangarda mākslai mūzikā. Tas labi saskatāms Kleo Laines  un vēlāk arī Lorēnas Ņūtones  darbos. Ursula Dudziaka izmantoja elektronisko manipulāciju iespējas un balss kropļošanu. Sākot no 40-tajiem gadiem džeza ansambļi spēlējot tradicionālo repertuāru izmantoja Lūisa Ārmstronga sketa dziedāšanas stilu. Līdz ar bībopa atdzimšanu 70-to gadu vidū, atdzima arī interese par bībop sketa dziedāšanu, uz skatuves atgriežoties tādiem dziedātājiem kā Betija Kārtere  un Edijs Džefersons. Daudzi jaunie sketa dziedātāji uzskatīja sevi par klasiskā bībopa tradīciju paudējiem. Viens no labākajiem ir El Žero, kuram ir izcilas spējas radīt vokālus ekvivalentus kompleksiem džezroka ritmiem, un Bobijs Makferins , kura neparasti plašais diapazons un mobilitāte ir redzama viņa solo priekšnesumos. Mūsdienu sketa dziedātāji parāda, ka šī vokālā māksla var attīstīties neatkarīgi no instrumentālā džeza un avangarda mūzikas attīstības”.

Ella Fidžeralda, ar bībopa ēras sākšanos, tāpat kā savulaik Lūiss Ārmstrongs „likvidēja” robežu starp vokālu un instrumentu. „Kad es dziedu” – saka Ella Fidžeralda, – „es iedomājos, ka esmu saksofons”. Viņa padarīja sketu ne tikai par palīglīdzekli, bet arī par svarīgāko džeza vokālā stila veidojošo principu, sekmējot tā virtuozo tehniku, līdz tas sasniedza visaugstāko līmeni. Tieši producenta Normana Granza vadībā viņas improvizācijas bez vārdiem – skets, panāca to, ka džeza mūzikā virtuozus vokālistus sāka cienīt ne mazāk kā virtuozus instrumentālistus. Ar dziesmām „Lady be good” (G. Gershvin) un „How high the moon”(M. Lewis), Ella Fidžeralda pierādīja, ka improvizējot spēj dziedāt „dialogā” ar slaveniem mūziķiem instrumentālistiem – solistiem. Viņu sāka uzskatīt ne tikai par lielisku izpildītāju, bet pat par mūzikas līdzautori. Ellas Fidžeraldas balsi mūzikas kritiķi raksturo ar tādiem apzīmējumiem, kā „ekstātiskais soprāns” , „pilnas enerģijas krātuve, kurai piemīt tīrs džeza stils” un tamlīdzīgi. Astoņu nošu svinga meistarība un perfekta sinkopes izjūta ļāva Ellai Fidžeraldai viņas dziedāšanas mākslā sasniegt tikpat labus rezultātus kā labākajiem svinga laikmeta pūtējiem. Izdziedātas ar tādu elastību un gaišumu, viņas frāzes ir ar daudz spēcīgāku svinga izjūtu, nekā daudziem mūsdienu trompetistiem un saksofonistiem.

Daudzi uzskata, ka viņas daiļrades kvintesence bija 50-tie un 60-tie gadi, tomēr jāatzīst, ka Ella Fidžeralda sniedza lieliskus un nozīmīgus koncertus arī 70-tajos un 80-tajos gados. Viņai vokālajā improvizācijā nebija konkurentu un Ellas Fidžeraldas sketa dziedāšanas maniere no profesionālu dziedātāju viedokļa ir pati labākā. Daudzi mūsdienu izcilākie sketa dziedātāji atzīst Ellu Fidžeraldu par vienu no savām lielākajām autoritātēm. Savā dzīvē Ella Fidžeralda paspēja izdarīt ļoti daudz .Viņas diskogrāfija vien aizņem 64 drukātas lapas, bet runājot par koncertiem un citiem uzstāšanās veidiem, tad tos neviens nav spējis pat apkopot. Viņa strādāja ar labākajiem džeza un populāras mūzikas māksliniekiem, sākot no Lūisa Ārmstronga un Djuka Ellingtona līdz Frenkam Sinatra un Netam Kingam Kolam, no Benija Kartera un Čika Veba līdz Oskaram Pītersonam un Džerijam Maligennam, pati kļūdama par „dzīvu džeza leģendu” vienai no visinteresantākajām mūzikas vēstures „nodaļām”. Viņa iekaroja klausītāju sirdis visos kontinentos un ieguva visu iespējamo atzinību – vairāku pirmo vietu ieguvēja klausītāju simpātiju sarakstos, mūzikas kritiķu recenzijās, Grammy balvu prēmijas, Kennedi centra balvu un visbeidzot – Nacionālo mākslas medaļu , kuru Ellai Fidžeraldai pasniedza ASV prezidents. Viņa tika ievēlēta par mūzikas doktoru daudzās universitātēs. Bet viņas pats galvenais sasniegums, ko nav iespējams pat izvērtēt , ir viņas prieks un godīgi padarīts darbs, kuru mūzikas mīļotāji varēs vērtēt turpmākajās paaudzēs.