Basģitāras spēles tradīcijas Latvijā ir cieši saistītas ar populārās mūzikas vēsturi. Tās ir izgājušas savu ciklisko attīstības ceļu no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, līdz pat mūsdienām, radot savus basa spēles meistarus, kuru vārdi uz mūžīgiem laikiem paliks Latvijas populārās un džeza mūzikas vēsturē. No vecās paaudzes spilgtākajiem basģitāristiem, kuri savu karjeru sākuši divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, ir jāmin Boriss Bannihs, Ivars Galenieks, Jevgēņijs Ščapovs, Zigmunds Žukovskis, Oļegs Grišins, Eduards Glotovs, Guntis Vecgailis, Andris Lūkins, Niks Matvejevs, Oskars Sproģis, Jurijs Širokovs, Aleksandrs Sircovs un Ivo Stankevičs. Savukārt no jaunās paaudzes mūziķiem, kuri sevi parādījuši kā lieliskus basa meistarus divdesmit pirmajā gadsimtā, ir jāmin Edvīns Ozols, Andrejs Orlovs, Staņislavs Judins, Toms Poišs, Roberts Rasa, Valters Sprūdžs, Sintija Grigorjeva un citi.
(Rakstu sagatavoja Ģirts Pavēnis)
Basģitāra Latvijā jeb, precīzāk izsakoties, Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā parādījās ar pirmajiem amatieru mūzikas ansambļiem, kuri mēģināja spēlēt rokmūziku. Padomju laikā Komunistiskās partijas attieksme pret rokmūziku bija izteikti negatīva. Sākotnējā periodā tā rokmūziku ignorēja un izturējās pret to, it kā tā vispār neeksistētu. Sākot no 1957. gada rokmūzika tika kategoriski nosodīta presē. Nosodījumi tiek veikti asi kritiskā un satīriskā veidā, piemēram, 1958. gadā laikraksta “Padomju Jaunatne” 256. numurā publicēta Rietumu populāro mūziku izsmejoša karikatūra par rokmūzikas koncertu, kurā vokālistu vietā dziedot suņi. Rokmūzikas klausītāji tiek dēvēti par stilīgajiem (Salovs, 1958). To dzīvesveids asociēts ar dīkdienību, ultramodernu apģērbu, lamu vārdu lietošanu. Tomēr to varēja klausīties rietumvalstu radiostacijās. Reizēm Padomju režīmam nevēlamā Rietumvalstu populārā mūzika tiek asociēta ar džezu, savukārt rokenrols visbiežāk tiek atspoguļots kā deja, ignorējot pašu mūziku. Rokmūzikas ignorēšanas posmu var iedalīt sīkāk: rokenrola kā dejas nosodīšanas apakšposmā (1957-1959), kad rokenrols tiek pieminēts 12 publikācijās, un pilnīgā rokmūzikas ignorēšanas apakšposmā (1959-1962), kad laikraksts “Padomju Jaunatne” par rokmūziku neraksta neko (Jaunais, 2017).
Tomēr sabiedrības rīcībā, nelegālā veidā ar jūrnieku un “pagrīdes tirgoņu”, jeb kā toreiz tos dēvēja “spekulantu” palīdzību Latvijas Padomju Sociālistiskajā republikā (LPSR) nonāca rokmūzikas skaņu ieraksti vinila plašu formātā. Tās tika pavairotas, sākotnēji ar lietotu rentgena plastikātu palīdzību, vēlāk parādoties pirmajiem lenšu magnetafoniem – pārskaņotas lentās, kuras par lielu naudu tika plašākai auditorijai. Pirmām kārtām tie bija grupas “The Beatles” mūzikas ieraksti, Elvisa Preslija (Elvis Presley), “The Everly Brothers”, “The Rolling Stones” un daudzi citi tā laika populārās mūzikas pārstāvji. Šī mūzika jau kapitālisma un brīvā tirgus sistēmas valstīs bija atstājusi milzīgu ietekmi uz jauniešu prātiem (Luhaers, 2017).
Loģiski, ka noslēgtajā, cenzūras pārvaldītajā padomju sistēmā tās ietekme bija tikpat graujoša, un ņemot vērā “aizliegtā augļa” sindromu, iespējams, ka vēl spēcīgāka. Un likumsakarīgi, ka daudzi padomju jaunieši vēlējās arī spēlēt šo “aizliegto” mūziku. Jāņem vērā, ka elektriskās ģitāras, basģitāras, pastiprinātāji vispār nebija pieejami. Nebija arī iespējams apgūt šo instrumentu spēli mūzikas skolās, jo nebija ne mācību programmas, ne arī attiecīgu skolotāju. Jaunieši paši centās izgatavot šos instrumentus, izmantojot pieejamos līdzekļus un radošu pieeju. Basģitāru korpusus reizēm izgatavoja no tualetes poda vākiem, stīgām izmantoja klavieru stīgas un skaņu noņēmējus izgatavoja no telefona klausuļu magnētiskajiem uztvērējiem (Rezņiks, 2017).
Kā stāsta grupas “Pērkons” mūziķi – brāļi Leons un Juris Sējāni, viņi jaunībā pētījuši Pola Makārtnija (Paul MaCartney) fotogrāfijas, rēķināja viņa auguma garumu un pēc tā aprēķināja bildē redzamās basģitāras proporciju apjomu, lai saprastu instrumenta izmērus. Pēc tam tika mēģināts matemātiski aprēķinātas ladu atrašanās vietas uz grifa. Savukārt, lai šīs adaptētās klavieru stīgas varētu ieskandināt, bija nepieciešams pielietot spēcīgu attaku. Lai pasargātu pirkstus no asiņošanas, basģitāristi tos notina ar izolācijas lentēm. Šie pašdarinātie instrumenti visbiežāk bija ļoti nekvalitatīvi, slikti skanoši un grūti spēlējami. Turklāt arī paši mūziķi parasti spēlēja slikti (Luhaers, 2016.).
Grūti laiki jaunajai roka kustībai sākās 1965. gadā pēc skandalozās jaunatnes manifestācijas toreizējā Planetārija priekšā grupas “Melody Makers” aizliegtā koncerta dēļ. Lai iegrožotu un kontrolētu augošo jaunatnes enerģiju, tika ieviestas dažādas tarifikācijas skates. Ansambļiem obligāti bija jāreģistrējas Estrādes orķestru birojā. Savukārt, lai tiktu reģistrēti, jābūt piederīgiem kādai oficiālai padomju organizācijai, jāapstiprina repertuārs, kurā 70 procentiem bija jābūt padomju komponistu dziesmām. Pārējās dziesmas drīkstēja būt radītas sociālistiskajās ārzemēs. Mūzikas skolu audzēkņi nedrīkstēja spēlēt un uzstāties ārpus skolas. Piemēram, mūziķis Marks Opeskins šī iemesla dēļ bija spiests uzstāties parūkā un saulesbrillēs. Par spēlēšanu bez oficiālas atļaujas pirmajā reizē draudēja naudas sods, bet otrajā reizē – jau aparatūras konfiskācija un pat apsūdzība nelegālas sabiedriskās organizācijas izveidošanā. Taču šie radikālie ierobežojumi nespēja mazināt rokmūzikas spēku un kavēt tās attīstību. Joprojām radās jaunas rokgrupas, un mūziķu goda lieta bija šīm prasībām nepakļauties. Pienāca hipiju laiks, mainījās mode un no štatņiku bramanīgās sterilitātes nekā vairs nepalika – jaunatnei cieņā bija pinkaini mati, bārdas un ūsas, košas kļošenes, puķaini krekli un rūtainas žaketes. Arī mūzika kļuva smagāka un spēcīgāka – savu ietekmi atstāja Džimijs Hendrikss (Vāvere,1989).
Tika izdomāti dažādi noteikumu apiešanas ceļi. Reizēm “dzimšanas dienas svinībām” tika noīrētas kafejnīcas, kurās patiesībā notika koncerti. Arī Mākslas akadēmija bija labvēlīgi noskaņota, un Jaungada balles tajā ar labāko grupu līdzdalību bija prestiža pasākums izmeklētākajai centra publikai. Iecienītas bija vairāku grupu rīkotās kopīgās uzstāšanās. Par vienu no nozīmīgākajiem rokmūzikas pasākumiem 1969. gadā tiek uzskatīts koncerts “Dinamo” sporta namā. Kā apgalvo mūziķis Marks Opeskins: “Tajā tika izlauztas sešas durvis, izsisti astoņi logi, salauzti 156 krēsli, izdzertas neskaitāmas alkohola pudeles un izpīpēts kilogramiem plana (mūsdienās vairs nenosakāmas izcelsmes smēķējamās augu izcelsmes narkotikas)”. Savukārt pēc līdzīga pasākuma Jelgavā – Lauksaimniecības akadēmijā – no darba tika atlaisti vairāki tā organizētāji (Luhaers, 2016).
Ar laiku padomju varas iestādes saprata, ka cīnīties pret rokmūzikas popularitāti ir bezcerīgi un nolēma mainīt taktiku. Tika nolemts pārņemt kontroli pār populārās mūzikas kustību un tika attīstīta vietējā populārā mūzika. 1969. gadā iznāca pirmā komponista Raimonda Paula skaņuplate “Tev mana labā”, cerībā novērst jaunatnes aizraušanos ar Rietumu mūziku. Tika dibināti estrādes ansambļi, kuru repertuārs tika stingri kontrolēts. Tos oficiāli dēvēja par VIA (vokāli instrumentālais ansamblis). Šis virziens jau bija sācies līdz ar Raimonda Paula darbības sākumu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Latvijas Radio Estrādes ansamblim no ārzemēm tika sagādāti kvalitatīvi mūzikas instrumenti, to skaitā arī basģitāras. Pirmās rokgrupas, kuras Latvijā radās spontāni, rietumu popmūzikas iespaidā mēģināja savus instrumentus pagatavot pašas. Tomēr pamazām basģitāras kļuva pieejamas arī Padomju Latvijā. Tās bija no Čehoslovākijas importētās mūzikas instrumentu fabrikas “Jolana” preču klāsta, Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražotās “Musima”, un Bulgārijas Tautas Republikā ražotās “Orpheus” basģitāras. Vēlāk jau Padomju Savienībā ar sociālistiskā darba varoņa ordeni apbalvotā mūzikas instrumentu fabrika sāka ražot “Ural” basģitāras, tomēr jāatzīst, ka šo instrumentu kvalitāte nebija augsta, turklāt arī stīgas bija milzīgs deficīts. Latvijā parādījās meistari, kuri paši izgatavoja pietiekami kvalitatīvus mūzikas instrumentus. Starp tiem ir jāmin tā saucamais “Polkovņiks” (Pulkvedis), kurš taisīja kopijas no rietumos ražotajiem mūzikas instrumentiem (ģitārām un basģitārām). Diemžēl šī meistara patiesā identitāte vairs nav noskaidrojama, jo ziņas par viņa izcelsmi līdz mūsdienām nav saglabājušās.
Viena no pirmajām vērā ņemamajām roka apvienībām bija grupas “Eolika” sākotnējais sastāvs, kuru Boriss Rezņiks dibināja 1966. gada martā. Šī grupa bija vienīgā, kurā darbojās tikai konservatorijas studenti, augstā līmenī izpildot daudzbalsīgos grupas “Beach Boys” skaņdarbus. Tajā laikā jau bija parādījušies basģitāristi, kuri savu instrumentu pārvaldīja diezgan labi. Pirmais grupas “Eolika” basģitārists bija Jurijs Kuzminovs, kurš pēc izglītības bija čellists. Kā stāsta pats komponists, basa partijas tika veidotas pēc divām koncepcijām. Mācoties ārzemju dziesmas, tās tika “noceltas” pēc dzirdes, klausoties ierakstus. Savukārt vēlāk, kad Boriss Rezņiks sāka rakstīt oriģinālmūziku, viņš izrakstīja notīs tikai atsevišķus basa gājienus, jo pārējo basģitāristi paši sacerēja pēc dziesmas harmonijas principiem un ritma stilistikas (Rezņiks, 2017).
Rajonos notika tā saucamās “Deju orķestru un vokālo instrumentālo ansambļu skates”, kur mūziķu grupas tika tarificētas un stingri vērtētas. Pastāvēja trīs kategorijas, pirmā, kura ļāva muzicēt visā republikā – “koncertkategorija”, otrā ļāva muzicēt rajonā, savukārt trešā atļāva spēlēt savā ciematā un ģimenes svinībās. Katra kategorija vēl dalījās trīs līmeņos, A, B un C. Ja šie noteikumi tika pārkāpti, tad ansambļa vadītāji saņēma disciplinārsodu. Katrā nākamajā skatē ansambļiem bija iespēja celt kategoriju. Šajās skatēs reizēm tika nominēti labākie basģitāristi. Pārlasot tā laika presi, var secināt ka atlase bija diezgan stingra. Arī populārās mūzikas festivālā “Liepājas dzintars” līdzās citām kategorijām pastāvēja nominācija “labākais basģitārists”. Kā stāsta dalībnieki, mūziķiem patika šīs “sacensības”, un tās veicināja spēles kvalitātes celšanos. Pirmais vērā ņemamais basģitārists bija Boriss Bannihs, kurš spēlēja Raimoda Paula vadītajā estrādes ansamblī “Modo” un džeza grupās “2R” un “2B”. Lielākā daļa basģitāristu bija entuziasti, kuri sava instrumenta spēli apguvuši pašmācības ceļā. Labu basģitāristu trūka. Kad tika nolemts dibināt profesionālu grupu radio vajadzībām, ar Uldi Marhileviču, Hariju Bašu un Aivaru Hermani, tad atrast labu bundzinieku un basģitāristu bija problēma. Aivars Hermanis stāsta, ka: “Mūziķu tehniskais līmenis tajos laikos nebija pārāk augsts, jo ritmisko mūziku skolās nemācīja, profesionālus instrumentus un aparatūru nopirkt nevarēja, informāciju par mūziku otrpus “Dzelzs priekškara” PSRS nebija pieejama. Atsevišķiem mūziķiem bija ļoti labs līmenis, bet to skaits nebija pietiekošs, lai apmierinātu pieprasījumu profesionālos un pusprofesionālos ansambļos un orķestros” 1984.gadā kādā no kārtējās skates fināliem Zigmārs Liepiņš saka: “Par basģitāristiem atsevišķi ir runāt grūti, jo basģitāra nav soloinstruments. Toņa veidošanas un muzikālās izpratnes ziņā pārāks bija Nikolajs Matvejevs (Sīpoli)” (Padomju Jaunatne nr.149.)
Savukārt 1992.gada konkursā Latvijas televīzijā tika dalītas balvas “Raimondi”, tad tika publicēts arī labāko tā brīža labāko basģitāristu saraksts:
Your ads will be inserted here by
Easy Plugin for AdSense.
Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.
1.Eduards Glotovs 184 (Remix, Corpus, Liepājas kvartets, Credo)
2.Ilvars Zālītis 70 (Jauns mēness, K.Remonts, Lādezers)
3.Andris Alviķis 38 (Vecās mājas)
4. Andris Lūkins 36 (Odis)
5.Viktors Zeļenkovs 34 (Odis)
6/7 Armands Cālītis, Juris Riekstiņš 30 (Linga, K.Remonts)
8. Guntis Vecgailis 24 (Opus pro)
9.Ēriks Balodis 18 (Diskomforts)
10.Aleksandrs Sircovs 14 (Rebel)
Profesionālās izglītības iespējas Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, lai apgūtu basģitāras spēli, nebija vispār. Kā stāsta Zigmunds Žukovskis, tad viņš basģitāru sāka spēlēt Rīgas 6. vidusskolas ansamblī, jo pirms tam “ansamblī nebija basģitārista”. Pēc tam viņš sāka mācīties Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, kur varēja apgūt tādu profesiju, kā “Estrādes ansambļa vadītājs”. Pēc tās absolvēšanas Zigmunds Žukovskis saprata, ka ir nepieciešamas nopietnākas studijas. Diemžēl tādu iespēju nebija vispār. Viņš mēģināja mācīties privāti pie basģitārista Borisa Baniha, kurš tobrīd bija ļoti slavens. Pēc tam sekoja braucieni uz Maskavu pie leģendārā basa pedagoga Anatolija Soboļeva (Анатоли Соболев). Tās arī bija visas izglītības iespējas. Interneta nebija, dabūt metodiskos mācību materiālus un notis bija ļoti problemātiski. Tādēļ viss, ko viņš līdz 1990. gadam apguva, bija rūpīgas pašmācības un prakses rezultāts. Paralēli notika muzikālā darbība dažādos ansambļos, tādos kā “Eolika”, “Krasts”, “Mitrokhin Masterband” un, protams, leģendārā sadarbība ar izcilo latviešu džeza saksofonistu Raimondu Raubiško, kura ilga piecus, sešus gadus. 1990. gadā viņš iestājās Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskolā, kur viņš kopā ar Tāli Gžibovski saprata profesionālās izglītības problēmu. Ar Akadēmijas atbalstu viņi izveidoja šo populārās un džeza mūzikas izglītības programmu. Likumsakarīgi sekoja arī turpmākās studijas ar maģistra un doktora grādu iegūšanu (Žukovskis, 2016).
Pirmā profesionālā mācību iestāde Latvijā, kur varēja apgūt basģitāras spēli, bija 100. vidusskola Rīgā, no 1994. gada. Savukārt 1997. gadā dibinātajā Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības akadēmijā tika nodibināta Populārās un džeza mūzikas nodaļa, kur pirmo reizi Latvijas vēsturē varēja apgūt arī basģitāras pedagoga specialitāti. Šobrīd Latvijā basģitāras spēli var apgūt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Rīgas Doma Kora skolā, Ventspils, Liepājas, Jelgavas, Cēsu mūzikas skolās un citur.
Interesants fakts ir tāds, ka vairākās Latvijas mūzikas grupās, neatkarīgi no spēlētās mūzikas stilistikas, tieši basģitāristi ir bijuši grupas vadītāji, mūzikas autori un reizēm pat arī vokālisti. Šeit ir jāmin Niks Matvejevs no grupas “Sīpoli”, Guntis Vecgailis no grupas“Dexter”, Ingus Baušķenieks no grupas “Dzeltenie Pastnieki”, Laura Ziemele no grupas “Sirke”, Jānis Grodums no grupas “Līvi” un citi.
Informācijas avoti:
- Jaunais, R. (2017). Rokmūzikas recepcija Latvijā (1957-1985). JVLMA (nepublicēts promocijas darbs)
- Luhaers, K. (2016). Sešdesmitie.Sākums. filmu triloģijas 1.daļa, ScreenVision, orģināls – LTV arhīvā.
- Luhaers, K. (2017). Septiņdesmitie.Spožums un posts.filmu triloģijas 2.daļa, ScreenVision, orģināls – LTV arhīvā.
- Rezņiks, Boriss (2017). (grupa Eolika) Intervija veikta 6.06.2017, Rīgā, orģināls – autora arhīvā
- Salovs,V. (1958. 2.septembris). Tādā pasākumā neviens nevar būt vienaldzīgs. Padomju Jaunatne, 26.
- Vāvere, K. (1989). Latviešu roks. Sešdesmitie gadi, pieejams: http://old.hipiji.lv/content/view/599/376/
- Žukovskis, Zigmunds (2016). (grupa Eolika u.c.) Interviju veica A.Orlovs 17.01.2016. Rīgā.
- Periodika.lv