Tuvākajā laikā publicēsim rakstu sēriju par izciliem džeza mūziķiem, kuri atstājuši lielu ietekmi uz jauno mūziķu paaudzi. Trešais raksts ir par amerikāņu ģitāristu  Skotu Hendersonu. Viņa ieguldījums mūsdienu džeza un blūza attīstībā, sadarbība ar Čiku Koreu (Chick Corea), Džefu Berlinu (Jeff Berlin), Žanu Luku Ponti (Jean-Luc Ponty), Džo Zavinulu (Joe Zawinul),Viktoru Vutenu (Victor Vuten) kā arī muzikālie eksperimenti projektā Tribal Teach radīja Skota Hendersona autoritāti mūsdienu džeza un blūza pasaulē.

(Rakstu sagatavoja Ģirts Pavēnis un Artūrs Kutepovs)

Skots Hendersons (Scott Henderson) ir dzimis1954.gadā Dienvidfloridā – Rietumu Palmu Pludmalē (West Palm Beach, Florida) ASV. Viņa jaunība pagāja blūzroka uzplaukuma periodā un Skota Hendersona muzikālā gaume veidojās tādu muzikālo autoritāšu, kā rokgrupas Led Zeppelin, rokmūziķa Džeimsa Brauna (James Brown), blūzroka ģitāristu Džefa Beka (Jeff Beck), Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix), Ričija Blekmūra (Ritchie Blackmore), Alberta Kinga (Albert King) un Badija Gaja (Buddy Guy) ietekmē. Pēc pamatskolas beigšanas Skots Hendersons devās uz Losandželosu, kur ieguva klasiskās ģitāras spēles izglītību Ģitāras Tehnikas Institūtā (“Guitar Institute Of Technology”). Jauno un talantīgo ģitāristu pamanīja slavenais komponists, pianists un aranžētājs Čiks Korea. Sekoja uzaicinājums spēlēt Chick Corea Elektric Band , pēcāk ar Džefu Berlinu (Jeff Berlin) un Žanu Luku Ponti (Jean-Luc Ponty) projektā „Players”. Vēl četrus gadus Skots Hendrersons spēlē kopā ar Džo Zavinulu (Joe Zawinul) grupā Weather Report. 1984.gadā Skots Hendersons kopā ar basģitāristu Geriju Vilisu (Gary Willis) dibina grupu Tribal Tech. Šajā sastāvā ir iznākuši 10 albumi, kuri sāk nest slavu Skotam Hendersonam kā pasaules klases ģitāristam un komponistam. 80.gadu beigās viņa vārds arvien biežāk parādījās muzikālajos preses izdevumos dažādu profesionālo ģitāristu sarakstos. 1991.gadā žurnāls Guitar World Skotam Hendersonam piešķīra labākā džeza ģitārista statusu un līdzīgu nomināciju 1992. gada janvārī pēc lasītāju vērtējuma piešķīra žurnāls Guitar Player. 1994.gadā Skots Hendersons izlaida savu pirmo solo albumu “Dog Party”, kurā atgriezās pie blūza stila. Šis darbs tika atzinīgi novērtēts gan no klausītāju, gan mūzikas kritiķu puses. Žurnāls “Guitar Player” to atzina kā labāko 1994.gada blūza albumu. Otrais Skota Hendersona blūza albums ar leģendārās vokālistes Telmas Hjūstonas (Thelma Houston) piedalīšanos iznāca 1997.gada aprīlī. Arī šis ieraksts izpelnījās augstus novērtējumus vadošo džeza un ģitāras žurnālu vidū. Bez tā Skots Hendersons kopā ar slaveno basģitāristu Viktoru Vutenu (Victor Wooten) un bundzinieku Stīvu Smitu (Steve Smith ex – Journey) radīja trio Vital Teach Tones, kura ietvaros ierakstīja divus albumus. “Well To The Bone“ uz doto brīdi bija trešais Skota Hendersona soloabums, kurš pēc mūzikas kritiķu atzinuma skaitās pats nopietnākais un pilnvērtīgākais darbs. Šis albums tapa ierakstīts kopā ar bundzinieku un vokālistu Kirku Kovingtonu (Kirk Kovington) un basģitāristu Džonu Hamfri (John Humphrey). Šie mūziķi ir Skota Hendersona koncerttūru dalībnieki un šis trio ar panākumiem uzstājies gan Ziemeļ, gan Dienvidamerikā, Eiropā, Japānā un Krievijā izpildot Skota Hendersona soloalbumu kompozīcijas, gan arī tos skaņdarbus, kurus ierakstījis Tribal Teach sastāvā. Ja pēdējajā viņš spēlē džezroku – sarežģītu un nopietnu, tad savos soloalbumos Skots Hendersons atpūšas un uzjautrinās. Tajos dominē blūzs ar lielu džeza piedevu, tendētu uz humoru un visādiem jokiem. Priekšstatam var ieteikt noklausīties skaņdarbu «Hillbilly in the band» no albuma „Live”. 

https://www.youtube.com/watch?v=QiHqZOVrUj0

Skota Hendersona radošā personība atrod savu piepildījumu ne tikai mūzikas ierakstos. Par savu ģitāras spēli Skots Hendersons stāsta, ka nekad nav speciāli strādājis pie savas tehnikas, ka nemāk ātri spēlēt ar labo roku un visādos veidos cenšas atvieglot sev dzīvi izmantojot kreisās rokas tehniku, lai nospēlētu ātrākas pasāžas. Kā viņš pats par sevi saka: “Tas, kas man nekad nav izdevies, tad tā ir solo ģitāras spēle – apgūt skaņas radīšanas tehniku un iedziļināties ģitāras spēlē tik dziļi kā Miks Gudriks (Mick Goodrick), Džo Diorio (Joe Diorio), Tedijs Grīns (Ted Greene) un citi. Es apbrīnoju viņus, bet pats nekad to neesmu darījis. Protams, es cenšos pilnveidoties, tomēr lielākā daļa mana laika aiziet spēlējot kopā ar citiem mūziķiem”.  Uz jautājumu: “Kā ir mainījusies jūsu attieksme pret ģitāras spēli kopš Tribal Teach pastāvēšanas pirmajām dienām?” tiek sniegta atbilde:

“Tagad mani daudz mazāk uztrauc spēles tehnikas pilnveidošana. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka esmu atgriezies pie savām blūza saknēm. Ja mūzika labi skan un izraisa īpašas sajūtas, tad tas ir daudz svarīgāk, nekā viss pārējais. Kad mēs tikko sākām ar Tribal Teach mani ļoti uztrauca spēles tehnika. Pašlaik tā mani uztrauc vismazāk. Ja vēl ir gadījies, ka tajā es esmu sasniedzis pilnību, tad tā ir tikai veiksme.”

Kad Skots Hendersons mācījās skolā, un studēja klasisko mūziku, viņa tā laika dziesmas atgādināja Vīnes klasiķu daiļradi. Vēlāk, studējot džeza klasiku, viņa muzikālie sacerējumi līdzinājās piecdesmito gadu džeza meinstrīma standartiem. Tomēr šie rezultāti Skotu Hendersonu neapmierināja, jo viņa īstenā pieķeršanās bija roka un blūza mūzikai. Savu īsto aicinājumu viņš atrada studējot džezroka mūziku, tādu kādu spēlēja Džo Zavinuls (Joe Zawinul), ar kuru vēlāk Skots Hendersons strādāja ne vienu vien gadu. Pats Skots Hendersons par savu iepazīšanos ar mūziku stāsta:

“Es visu vienmēr darīju otrādi. Sāku klausīties roka ģitāristus Džimiju Peidžu (Jimi Page) , Ričiju Blekmūru (Ritchie Blackmore), Džimiju Hendriksu , pirms biju izdzirdējis blūza ģitāristus Albertu Kingu (Albert King), Albertu Kolinsu (Albert Collins) un Madiju Vatersu (Muddy Waters). Tas pats notika ar džezu. Es klausījos Čiku Koreu, Džo Zavinulu un Herbiju Henkoku (Herbie Hanckok), bet nebiju dzirdējis saksafonistu Čārliju Pārkeru (Charlie Parker). Tādēļ es atgriezos atpakaļ džeza mūzikas vēsturē un sāku klausīties daudz agrākus džeza ēras ierakstus. Es kļuvu par īstu bībopa fanātu, sevišķi Mailsa Deivisa un Veina Šortera (Wayne Shorter) grupai. Tā rezultātā mana mūzika kļuva daudz elastīgāka. Šobrīd man vissvarīgāk ir spēlēt tādu mūziku, kuru mūziķi rada uz vietas. Par to man ir kļuvis džezs. Es gribu dzirdēt, kā viens mūziķis spēlē tieši to tādēļ, ka otrs pirms tam ir nospēlēja kaut ko citu. Tā ir savstarpējā komunikācija mūzikas valodā.” Atbildot uz jautājumu, vai viņam patīk Rikijs Mārtins (Ricky Martin), Skots Hendersons sniedza šādu atbildi: “Es zinu, ka tas ir jauns pop fenomens, bet man nav radio, tādēļ es viņu neesmu dzirdējis. Es cenšos, cik vien tas ir iespējams palikt izolēts no šīs pasaules. Reizēm es mūzikas klubos kaut ko dzirdu un dažas lietas no jaunās deju mūzikas man patīk. Tomēr visbiežāk populārā mūzika man nepatīk. Nesen es noklausījos jauno ģitārista Džefa Beka (Jeff Beck) albumu un tas man ļoti iepatikās. Kaut kādā mērā es viņam piekrītu, ka ejot uz deju klubiem un dzirdot hip-hop mūziku, rodas vēlme kādas no šīm tēmām nospēlēt uz ģitāras, jo dažas no tām patiešām ir tumšas un interesantas. Bet es nevaru ciest saldos motīvus, kur ir tik daudz mažora septakordu. Populārajā mūzikā to ir pārāk daudz, un tie man neiet pie sirds.”

Tāds ir Skots Hendersons, viņa iekšējā pasaule, kas atspoguļojas mūzikā. Viņš joprojām aktīvi muzicē.  Līdz 2019. gadam viņam ir ieskaņoti 17 soloalbumi, un viņš pats piedalījies vēl 18 citu izcilu mūziķu ierakstos, tādos kā Džo Zavinuls, Čiks Korea, Žans Luks Ponti un citu. Laiks ir pierādījis, ka viņa vārds ir ļoti nozīmīga autoritāte daudziem mūsdienu ģitāristiem.

https://www.discogs.com/it/artist/720148-Scott-Henderson-2

(Rakstam izmantotas intervijas ar S.H. internetā, Skota Hendersona mājas lapa u.c. brīvi pieejami informācijas avoti)