Rīgas Doma dārzs. Vieta, kura eksistē jau devīto gadu simteni. Pārsvarā šeit tikuši apglabāti ievērojami domkungi, notikušas svinīgas procesijas un daudz kas mums nezināms. Klusums, miers. Un tikai vēsturnieki joprojām diskutē, vai šeit atrastais galvaskauss pieder, vai arī nepieder arhibīskapam Mihaelam Hildebrandam. Bet 2022. gada 30. jūnijā šeit notika pasaules mēroga notikums. Nozīmīgs koncerts Latvijas mūzikas vēsturē. Džeza mūziķu grupa ar nosaukumu “Modern Standards Supergroup”.
Tieši ar šādu grupas nosaukumu Rīgā ieradās pasaules klases meistari. Leģendas, kuri savus vārdus uz mūžīgiem laikiem iekaluši džeza mūzikas Olimpā. Cilvēki, kuri ar savu darbu ir piedalījušies jaunu mūzikas stilu radīšanā, spēlējuši kopā ar Mailzu Deivisu, Džo Zavinulu, Herbiju Henkoku, dibinājuši grupu “Blood, Sweat and Tears” un daudz ko citu, par ko jau sen ir uzrakstīts enciklopēdijās. Tie bija – viens no visu laiku izcilākajiem bundziniekiem – Billijs Kobems (Billy Cobham), trompetists Rendijs Brekers (Randy Brecker), saksofonists Bils Evans (Bill Evans), basists Linlijs Martī (Linley Marthe) un pianists Niels Lan Dokijs (Niels Lan Doky). Protams – turpināt koncertos spēlēt džeza laikmeta evergrīnus, kurus visi jau zina, un kuri ir pārinterpretēti miljoniem reižu, šādiem mūziķiem vairs nepiestāv. Savukārt, ja viņi ierastos ar savas orģinālmūzikas programmu, tad klausītājiem nerastos priekšstats, ka viņi ir mūzikas žanru robežpārkāpēji, – dumpinieki, kuri visu apgriež kājām gaisā. Nebūtu ar ko salīdzināt. Šoreiz bija citādi. Tika apzināti izvēlētas zināmas šībrīža meinstrīma popdziesmu tēmas. Varētu teikt arī tā, – izcili džeza mūziķi iepazīstina savu izsmalcināto auditoriju ar aktuālo popmūziku. Personīgi es šodien pirmoreiz noklausījos, kā šīs dziesmas skan autoru izpildījumā, Teilore Svifta, Billija Ailiša, Džastins Bībers un citi izvēlētie mūziķi. Un tikai tad sapratu, ko “Modern Standards Supergroup” ar tām ir izdarījusi. Poētiski izsakoties jāsecina, ka šo meistara rokās smiltis pārvēršas zeltā, ūdens – vīnā un akmeņi dimantos.
Par pašu koncertu – nebija tā, ka kādi būtu galvenie solisti, un citi – pavadītāji. Visi līdzvērtīgi demonstrēja skaistas un daudzveidīgas solo improvizācijas un katrs publikai kaut ko arī pastāstīja, piesakot skaņdarbus. Raksturīgi bija tas, ka tēmas Rendijs Brekers un Bils Evanss visbiežāk spēlēja divbalsīgi. Pianists Niels Lan Dokijs ar saviem pirkstiem bēra skaņu pērlītes klausītāju ausīs, kuras uz enerģiskā Billija Kobema ritma un Linlija Martī basa fona izcēlās kā spilgti, zibens zibšņi pērkona debesīs. Bila Evansa saksofons dziedāja putnu balsīs, bieži izejot no takstsmēra, bet nezaudējot pulsu, turklāt nepārtraukti mainoties, tādējādi ļaujot ieskatīties viņa lielajā mūzikas čemodānā. Linlija Martī basa spēles stils atgādināja Džako Pastoriusu, un brīžiem bija pilnīgi netverams. Ļoti patika viņa rotaļāšanās ar basa tembriem. Redijs Brekers, lai arī jau meistars gados, uz skatuves jutās kā savās mājās. Viņa trompete joprojām skanēja virtuozi un spoži, un redzēt viņu šeit bija līdzvērtīgi, kā redzēt Luīsu Armstrongu vai Mailzu Deivisu klātienē. Es beidzot sapratu, kādēļ daži Latvijas trompetisti nēsā konkrētas formas cepurītes. Acīmredzot tur ir kāds vudū, las palīdz labi spēlēt. Un protams – Bilijs Kobems. Šis vīrs ir pats velns. Kaut nu visiem bundziniekiem būtu tāda harizma un pārliecība par sevi. Ak jā, un humora izjūta. Viņu nekas nesamulsinās. Šie mūziķi turpina dzīvot un spēlēt līdz laikmetam. Viņiem visa pasaule ir vaļā un tas arī mūs iedvesmo un dod prieku. Paldies “Rīgas Ritmiem” par šo notikumu. Noteikti jāpiemin – izcils skaņu operatoru darbs.
“Runāt par mūziku ir tas pats, kas dejot par arhitektūru”(Džons Skofīlds)
(Ģirts Pavēnis 01.07.2022)