2.novembrī 19:00 VEF kultūras pilī notiks “Raphael Wressnig & Latvian Groove” koncerts

 Īsumā par Rafaelu Resnigu: ērģelnieks, komponists, aranžētājs, producents. Dzimis 1979. gadā Grācā, Austrijā. Dažādos sastāvos izdevis 19 solo albumus un piedalījies vairāk nekā 40 albumu ierakstos. Prestižais “DownBeat” žurnāls viņu ir pieckārt nominējis “gada labākā ērģelnieka” kategorijā (2013, 2015-2018). Savā dzimtenē neskaitāmas reizes atzīts par labāko dažādās džeza un blūza mūzikas izpildītāju un ierakstu kategorijās. Uzstājies prestižos klubos un festivālos visā pasaulē, piemēram, “New Morning” Parīzē, “Buddy Guy’s Legends” Čikāgā, “A-Trane” Berlīnē, “Birdland” Vīnē, “Puistoblues” Somijā, “Passions Festival Cognac” Francijā, “Veneto Jazz Festival” Itālijā, Dubajas Džeza festivālā u.c.

 (Intervē Normunds Kalniņš. Sarunas notikušas pēdējā gada laikā)

Tavi pirmie soļi mūzikā?

7 gadu vecumā sāku rātni apmeklēt klavierstundas. Lai gan nodarbībās veicās labi, pusaudža gados sapratu, ka rokmūzika man ir stipri tuvāka par akadēmisko mūziku. Tas bija laiks, kad MTV kanālā rādīja Unplugged sērijas koncertus. Tie bija aizraujoši un izglītojoši skatāmgabali. Man ir laba muzikālā dzirde un varēju brīvi klimperēt iepatikušās dziesmas, arī tās, ko dzirdēju skanam pa radio un skaņuplatēs. 16 gadu vecumā kopā ar skolas biedriem izveidoju pirmo ansambli, kurā spēlēju taustiņinstrumentus. Pirmie blūzmeņi, kurus sev atklāju bija Buddy Guy un Muddy Waters. Nedaudz vēlāk iepazinu Maceo Parker un Dr. John. Sapratu, ka blūzs, džezs un soulmūzika ir lauciņš, kurā gribu sevi pierādīt. Maisam gals bija vaļā!

Nonāci pie Hammond ērģelēm?

Jā! Esmu Hammond ērģeļu spēles autodidakts! Izvēlētais ceļš deva pārliecību, ka manā gadījumā tieši šis instruments ir vispiemērotākais. Skaņas bagātība, toņu daudzveidība, dinamika, krāsas, spēks … es varētu stundām ilgi klāstīt, kāpēc tik ļoti mīlu šo instrumentu.

Un tomēr, kāpēc? Spēles tehnika ir sarežģīta un stipri atšķirās no populārajiem taustiņinstrumentiem!

Tas gan! Tomēr manu muzikālo ideju izteikšanai Hammond ir vislabākā izvēle. Protams, ka tas prasa īpašu spēles tehniku, jo, tāpat, kā lielajām ērģelēm, arī šim instrumentam ir gan reģistri, gan basa klaviatūra jeb pedāļi, ko spēlē ar kājām. Neatņemama sastāvdaļa ir rotējoši Leslie skaļruņi, kuru griešanās ātrumu arī kontrolē ar pedāli, radot to burvīgi vibrējošo, atpazīstamo skaņu kokteili. Tomēr negribu piekrist apgalvojumam, ka šis nav populārs instruments! Tas patiesībā ir kultūrvēsturisks jautājums, jo šo ērģeļu dzimtenē ASV, Hammond ir sastopams gandrīz katrā mūzikas klubā, arī daudzviet Eiropā tas nav nekas eksotisks. Protams, būdams elektromehānisks, masīvs un komplicēts instruments, kas turklāt prasa regulāru un specifisku profesionālu apkopi, tas nav tik izplatīts kā klavieres vai sintezatori, tomēr būtu grūti iedomāties Deep Purple vai Ērika Kleptona skaņu bez Hammond klātbūtnes! Ir arī finansiālais aspekts, jo labi kopts komplekts šodien var maksāt ap 20 000 eiro!

Tu jau gana ilgu laiku dzīvo profesionāla mūziķa dzīvi. Kā Tev ir klājies, ko esi uzzinājis par sevi?

Aktīvi koncertēju vairāk kā 20 gadus un daru to ar prieku! Rakstu savus albumus, vadu meistarklases, piedalos citu mūziķu ierakstos, gūstu jaunu pieredzi un jaunus draugus. Tas ir aizraujošs un atklājumu pilns ceļojums laikā un telpā! Muzicēšana ir kā valodas apgūšana, tā ir nepārtraukta pilnveidošanās, atklājot jaunus vārdus, frāzes un dialektus. Tā ir kļūdīšanās un kļūdu labošana. Tā nenoliedzami ir arī ietekmēšanās un ietekmēšana, meklējumi, ideju apmaiņa un prieks par paveikto! Esmu laimīgs par iespēju muzicēt kopā ar daudziem izciliem un iedvesmojošiem mūziķiem. Man ir bijusi iespēja ceļot pa pasauli un koncertēt no Krievijas līdz Tuvajiem Austrumiem, no Āfrikas līdz Dienvidamerikai, no Parīzes līdz Ņūorleānai. Mūzika man ir iemācījusi būt pacietīgam un baudīt brīdi. Es mīlu savu darbu un mana devīze ir “Grūtam darbam saldi augļi” (Digging deep, playing for keeps!).

Kādas svarīgas atziņas esi guvis savas karjeras laikā?

Pats galvenais – vienmēr nodrošināt izcilu priekšnesumu visos aspektos gan lielā koncertzālē, gan nelielā klubā. Bez kompromisiem!

Kā mūzika ir mainījusi Tavu dzīvi?

Neko daudz nav mainījusi, jo mūzika ir arī mana kaislība, ne tikai profesija. Es mīlu mūziku, interesējos par to. Man patīk tas, ko es daru un esmu pateicīgs par šādu dzīvi. Protams, ka monētai ir arī otra puse. Tomēr, nogurdinošus pārbraucienus, vēlu gulētiešanu, agru celšanos un citas tamlīdzīgas profesionāla mūziķa dzīves nianses ar uzviju kompensē publikas aplausi pēc koncerta, autogrāfu un selfiju sesijas, gandarījums par sagādāto prieku un labi padarītu darbu.

Labākie un ne tik labie mirkļi Tavā karjerā?

Par laimi manā karjerā ir bijuši ļoti daudz labu mirkļu. Vienmēr esmu priecājies uzstāties eksotiskās vietās, iepazīt cilvēkus, dabu, virtuvi. Ar sajūsmu atceros koncertus Karību jūras reģionā, Brazīlijā, festivālos Ķīnā, Dubajā un Maskavā.  Vienīgais tumšais brīdis iestājās, kad slēpojot nopietni sastiepu ahileja cīpslu. Kāja tika ieģipsēta un labu laiku biju spiests pārvietoties ar kruķiem. Šobrīd to skatu atceros ar smaidu, lai gan patiesībā tas bija ļoti nepatīkams periods, jo nevarēju pilnvērtīgi spēlēt savu instrumentu. Jāpiebilst, ka es ļoti rūpējos par savu veselību un savas karjeras laikā neesmu atcēlis nevienu koncertu slimības dēļ.

Ko Tev nozīmē blūzs?

Blūzs ir stāsts. Stāsts par tevi, par mani, par mums visiem! Neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu ādas krāsa un no kurienes mēs esam, mēs dzīvojam un mīlam, priecājamies un skumstam, uzvaram un tiekam sakauti, iegūstam un zaudējam. Blūzs ir par to, kā izbaudīt priekus un pārvarēt skumjas. Par to, kā tikt visam pāri un dzīvot tālāk.

Kas ir Tava mūzika?

Mūzika ir mana valoda, kurā es runāju un dalos ar ļaudīm. Hammond ir mans instruments, kas ļauj to izdarīt. Es vēlos lai koncerta apmeklētāji būtu laimīgi, atslēgtos no ikdienas rūpēm un kopā ar mani dotos aizraujošā muzikālā ceļojumā. Es cienu Hammond spēles tradīcijas un esmu daudz mācījies no tādiem vecmeistariem, kā Jimmy McGriff, Jack McDuff, Jimmy Smith, Booker T. Jones, Billy Preston. Cienot tradīcijas un kanonus, es cenšos šo novirzienu arī papildināt un pilnveidot. Man nešķiet pareizi, ja apskatnieki vai koncertu rīkotāji manu mūziku mēģna ielikt blūza, džeza, fanka vai kādos citos rāmjos. Es esmu Hammond ērģelnieks un savās kompozīcijās vai aranžējumos apvienoju visus šos sev tik mīļos žanrus un papildinu ar savu redzējumu kopā ar instrumenta specifiku. Protams, katrā skaņdarbā ir jūtama tā vai cita žanra dominante, tomēr kopumā es savu mūziku raksturotu kā visu minēto žanru simbiozi. Ir tik lieliski redzēt cilvēkus, baudām mūziku. Dejas, jautrība, smaidi, ieklausīšanās, iedziļināšanās. Lai gan auditorijas it kā ir atšķirīgas, redzu, ka cilvēki visā pasaulē mīl šo mūziku!

Kas ir kopīgs un kas – atšķirīgs džeza un blūza ērģeļspēlē?

Paklausieties Jimmy McGriff ierakstus, tur ir meklējama atbilde. Viņš vienkārši spēlē savu instrumentu un tur vienmēr būs gan džezs, gan blūzs. Es sekoju šim paraugam.

Kā izskatās blūza lauciņš Eiropā?

Redzu, ka daudziem blūzs patīk un esmu pārliecināts, ka blūza fanu pulks aug, jo blūzs – tā ir laba mūzika labiem cilvēkiem! Noteikti nepiekrītu nodrāztajam teicienam, ka blūzs ir tad, kad labam cilvēkam ir slikti. Varbūt tā tas kādreiz bija blūza pirmsākumos Amerikā, vietā, kur blūzs radās. Blūza popularitāti apliecina kuplais blūza festivālu skaits, kas nu jau cauru gadu ir neatņemama Eiropas kultūras dzīves sastāvdaļa. Neticu, ka Eiropa ir pilna ar labiem ļaudīm, kam klājas slikti! Eiropā ir gana daudz labu blūza mūziķu, ir arī pietiekami daudz klubu, kur uzstāties.

Nesen iznāca Tavs jaunākais albums “Chicken Burrito”. Kā jums gāja studijā?

Šis man ir ļoti īpašs projekts. Ierakstu veicām studijā Losandželosā, trīs vīru sastāvā. Ģitāru spēlēja mans sens draugs un sabiedrotais Alekss Šulcs (Alex Schultz), bet pie bungām bija šovbiznesa veterāns, leģendārais Džeimss Gadsons (James Gadson). Vienmēr esmu bijis liels viņa mūzikas cienītājs un tieši Džeimsa bungu spēles stils un maniere mani iedvesmoja sarakstīt skaņdarbus jaunajam albumam. Noklausījies demo versijas, viņš piekrita piedalīties ierakstu sesijā! Pati sesija notika bezgala viegli un atbrīvoti, tādā dienvidnieciski saulainā noskaņā. Katru skaņdarbu pāris reizes samēģinājām un rakstījām tik iekšā! Līdz dienas beigām viss bija paveikts!

Šis ir gadījums, kad dažas lietas notiek pirmo reizi. Vai esi apmierināts ar rezultātu?

Jā, noteikti! Mums sanāca dziļš, līdzsvarots un ļoti gaumīgs albums. Izdots, starp citu, arī vinila formātā! Manā diskogrāfijā “Chicken Burrito” tagad ir ieņēmis īpašu vietu, jo tas ir pirmais un pagaidām vienīgais izdevums, kurā esmu dzirdams, cenšoties pildīt arī vokālista funkcijas, precīzāk sakot, rečitēju vienā dziesmā. “Born to Roam” ir stāsts par mani, ko pats arī stāstu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Dziesmas tekstu mēs radījām kopā ar Aleksi un vēl vienu manu senu draugu un mentoru Leriju Gārneru, kurš, starp citu, pierunāja mani iekļaut šo dziesmu albumā. Turpinot par lietām, kas notiek pirmo reizi, jāpiemin izmantoto instrumentu saraksts. Atšķirībā no citiem maniem ierakstiem, šajā albumā skan ne tikai Hammond ērģeles, bet arī tādi leģendāri vintāžas taustiņdēļi, kā Fender Rhodes, Hohner Clavinet un Wurlitzer.

Kā Tu vērtē situāciju mūsdienu mūzikas industrijā?

Mēs dzīvojam strauju pārmaiņu laikmetā. Digitālās platformas jau sākot ar mp3 izgudrošanu ir apgriezušas mūzikas industriju kājām gaisā. Nav godīgi, ka Spotify, YouTube vai Apple gūst milzīgu peļņu, kamēr satura radītāji saņem grašus. Nepateikšu neko jaunu, bet ir pēdējais brīdis rast risinājumus šīs netaisnības novēršanai. Arī šobrīd ir ļoti daudz labas mūsdienu mūzikas. Protams, ka straumēšanas kanāli sniedz iespēju ātri uzzināt un iepazīt jaunumus, atklāt ko tiešām vērtīgu, tomēr esmu norūpējies par to, ka izzūd mūzikas klausīšanās burvība motivētos apstākļos un noskaņojumā. Mūzika strauji pārvēršas pa fonu citām darbībām. Tas ir kā lasīt Kafku, gatavojot brokastu omleti un šķielējot pulkstenī, lai nenokavētu autobusu! Fizisko nesēju, tādu kā CD un LP apjomi krītas. Visi mani albumi ir pieejami gan tiešsaistē populārākajās interneta vietnēs, gan kompaktdiskos. Jaunākos albumus mana ierakstu kompānija izdod arī vinila formātā, par ko esmu tai ļoti pateicīgs. Par biznesu runājot, matemātika ir vienkārša – pārdodot vienu albumu fiziskā formātā, mūziķis saņem vairāk, nekā no 5000 klausīšanās reizēm tiešsaistē!

Tātad Tu esi par fiziskajiem datu nesējiem?

No biznesa viedokļa raugoties manā gadījumā tas nav tik būtiski, jo ieņēmumu sadalījums ir stipri līdzīgs. Tomēr mana koncertdarbības pieredze rāda, ka pēc koncerta publika labprāt iegādajas manus albumus, jo tad ir iespēja tikt arī pie autogrāfa un tas vienkāršais plastmasas ripulītis kādam pēkšņi kļūst par personīgu suvenīru, par atmiņām no labi pavadīta vakara, par dāvanu. Protams, ka savu artavu sniedz arī vizuālais noformējums un iesaiņojuma kvalitāte, kas ir neaatņemama mana vēstījuma sastāvdaļa.  Protams, ka varu nosūtīt autogrāfu arī īsziņas veidā, tomēr esmu pārliecināts, ka līdz tādiem jokiem mēs nenonāksim!

Kādas ir Tavas spilgtākās atmiņas no sadarbības ar citiem mūziķiem?

Pirmām kārtām es gribu pieminēt Leriju Gārneru (Larry Garner), godalgotu blūza ģitāristu no Ņūorleānas. Lerijs ir mans mentors, kas mani, jaunu ērģelnieku atklāja blūza pasaulei. Tieši viņš mani uzaicināja spēlēt savā pavadošajā grupā Eiropas turneju ietvaros. Tobrīd biju 20-21 gadu vecs.  Šīs periods sniedza man ne tikai nenovērtējamu mūziķa pieredzi un apgaismību par mūzikas biznesu kā tādu, bet deva arī pārliecību un ticību savām spējām. Pateicoties viņam es esmu tāds, kāds tagad esmu! Lerijs bija tas, kurš mani saveda kopā ar daudziem lieliskiem mūziķiem no Ņūorleānas un atklāja turienes mūziku. Lai kā manu mūzikas stilu tagad dēvētu, pats saku, ka spēlēju Luiziānas mūziku.  Īpaši gribu uzsvērt, ka pateicoties Lerija skolotāja talantam un mācībai, esmu spējis kļūt par solo mākslinieku un vadīt pats savus projektus. Laikam ritot esam kļuvuši par labiem draugiem un vienmēr priecājamies muzicēt kopā. Kopīgi esam ieskaņojusi arī vairākus albumus.

Ja varētu iekāpt laika mašīnā, tad uz kurieni Tu dotos?

Es gribētu nokļūt James Booker koncertā Ņūorleānas Džeza festivālā 1975.gadā. Es ļoti mīlu Ņūorleānas mūziku!

Tu esi uzstājies arī ar Filu Gaju (Phil Guy – blūzmeņa Buddy Guy brālis)

Ari šī bija nenovērtējama pieredze! Mēs katru vakaru nedēļas garumā sniedzām koncertus slavenajā Laionela Hemptona Džeza klubā Parīzē (tagad Jazz Club Etoile). Ik vakaru bija jāspēlē cita programma! Lielais skaņdarbu apjoms un daudzveidība iemācija un uztrennēja mani ne tikai ātri apgūt muzikālo materiālu un rast kopīgu valodu ar pārējiem mūziķiem, bet arī iedrošināja nebaidīties improvizēt. Fils bija izcils blūzmenis un spēcīga un atraktīva skatuves personība. Tā nedēļa Parīzē man bija lieliska pieredzes kalve. Fils tagad ir aizsaulē, bet es viņu vienmēr atcerēšos kā lielisku mūziķi un jauku cilvēku, no kura esmu daudz ko aizguvis un mācījies.

Kādu padomu Tu dotu topošajiem mūziķiem?

Nebaidieties kopēt savus elkus, bet paturiet prātā, ka tā ir tikai daļa no mācību procesa. Vienmēr esiet patiesi!

Vai, Tavuprāt, soulmūzika, fanks, džezs un blūzs ir mūzikas žanri, vai tomēr dvēseles stāvoklis?

Atsevišķi ņemti tie visi pirmām kārtām ir mūzika! Protams, ka tie ir radušies konkrētu sociālkulturālu faktoru ietekmē. Būtiski ir tas, kas, kā un kad tos definē. Minētie žanri ir mani favorīti. Blūzs ir stāsts, soulmūzika ir emocijas, fanks ir revolūcija, džezs – tas ir eksperiments, izteiksmes brīvība un spontanitāte. Katrs no šiem žanriem var iedarboties dažādos līmeņos: dziesmas teksts, melodija, temps, harmonija. Tāda ir mana vienkāršota izpratne, bet citam tā var būt atšķiriga, līdz ar to man nav konkrētas atbildes uz šo jautājumu, ir tikai viedoklis. No mana mūziķa viedokļa visi šie žanri ļauj precīzi izteikt emocijas un uzrunāt klausītāju, cerībā, ka būšu precīzi izteicies un tikšu saprasts. Mūzika, tāpat kā visas radošuma izpausmes ir barība dvēselei. No klausītāja (patērētāja) pozīcijām raugoties, katrs šos augļus bauda savādāk. Kāds klausās blūzu tad, kad viņam ir skumji, turpretim kādam citam blūza albuma noklausīšanās uzlabo garastāvokli. Būtībā ir vienalga, vai tu radi mūziku, vai klausies. Svarīgi ir izvēlēties vispiemērotāko, nebaidoties no atklāsmēm!

Ārpus mūzikas – kas Tavu dzīvi padara skaistu?

Miers un mīlestība! Labs ēdiens, labs vīns, laba kafija, labs noskaņojums … labas lietas dzīvē! Daba, okeāns, kalni. Esot Baltijā, vienmēr cenšos kaut brīdi pabūt jūras krastā.

Vai esi pazīstams ar mūzikas dzīvi Baltijā?

O, zinu, ka varu pastāstīt daudz vairāk, nekā varētu domāt! Jau 10 gadus man ir bijusi iespēja muzicēt kopā ar veselu plejādi lielisku Latvijas mūziķu. Vispirms būtu jānosauc mani Latvian Groove partneri Artis Orubs, Gints Pabērzs, Jānis Kalniņš un Kristaps Ļubovs. Esmu uzstājies kopā ar Ventspils bigbendu festivālā Ventspils Groove un ar Rēzeknes bigbendu koncertzālē Gors, uzdžemojies ar taustiņnieku Vladimiru Tuzovu un jūsu boogie-woogie monstru Gintu Žilinski! Pagājušajā gadā kopā ar Jelgavas bigbendu sniedzām neizmirstamu koncertu Šauļu Bigbendu festivālā Lietuvā. Pēc Latvian Blues Band lūguma esmu piedalījies vairākos viņu albumu ierakstos. Kopā ar jūsu tautiešiem Gintu Pabērzu, Kasparu Grigali un Kasparu Zemīti esam priecējuši publiku Augustibluus festivālā Igaunijā, kopā ar savu projektu Soul Gumbo esmu uzstājies Klaipēdas Džeza festivālā. Dažādos sastāvos esmu vairākkārt spēlējis džeza un blūza festivālos jūsu gleznainajās Siguldas pilsdrupās. Latvija var lepoties gan ar lieliskiem un profesionāliem mūziķiem, gan ar augsta līmeņa koncertzālēm un profesionālu menedžmentu. Lai gan akadēmiskā mūzika nav mans lauciņš, zinu, ka jums ir fenomenāls skaits pasaules mēroga klasiskās un opermūzikas zvaigžņu.

Ko sagaidīt no Tava koncerta Ādažos?

Uz skatuves man piebiedrosies bundzinieks Artis Orubs, saksofonists Gints Pabērzs un ģitārists Jānis Kalniņš. Visi šie kungi ir augstākās raudzes mūziķi un seni draugi. Esmu laimīgs par iespēju atrasties uz skatuves kopā ar viņiem. Kopā mēs saucamies Raphael Wressnig & Latvian Groove. Šis projekts pastāv kopš 2012. gada, kad pirmo reizi sanācām kopā Siguldas Blūza svētkos. Mūzikā mēs esam domubiedri, mums patīk improvizēt un mēs ļoti priecājamies par jebkuru iespēju uzspēlēt kopā. Ar sajūsmu atceros mūsu ne tik seno koncertu pārpildītā Lielā dzintara koncertā Liepājā. Arī Ādažos dzirdēsiet manas kompozīcijas, varbūt pāris aranžējumus. Tā būs manis pieminētā Ņūorleānas mūzika – fanka, blūza, džeza un soulmūzikas kokteilis! Neizpaliks arī spilgti solo numuri!

VIDEO links: